Bankrots Nīderlandē un ceļš līdz Jaunzēlandei

Šajā ierakstā beidzot uzzināsiet, kā mēs abi bez naudas divu mēnešu laikā no Nīderlandes tikām līdz Jaunzēlandei. Kā jau stāstīju iepriekšējā rakstā, Amsterdamā ieradāmies lietainā un vēsā novembra sākumā. Pirmās dienas nodzīvojām vienā no lētākajiem un arī normālākajiem hosteļiem visā pilsētā. Tā kā Amsterdama visiem labi pazīstama ar saviem “coffee šopiem” un sarkano lukturu ielām, tad arī publika un tūristu bari tur ir mazliet citādāki. Hostelworld piedāvā hosteļu reitingus un arī atsauksmes, ja nav vēlēšanās palikt bez mantām vai dzīvot trako mājā, tad pirms hosteļa īrēšanas ir ieteicams palasīt tūristu atsauksmes. Lai gan pamostoties pirmajā rītā un izdzerot rīta kafiju no mūsu 8 gultu istabiņas nonāca lejā itālis un sūdzējās, ka viņam pazudis telefons, kurš esot bijis uzlikts lādēties pie istabiņas durvīm. Vārds pa vārdam iesaistāmies sarunā, jo vienīgie, kas no tās istabas plāno izvākties, esam mēs. Beigās noskaidrojās, ka kāds puisis no rīta piecēlies, jauši aizņēmies telefonu un jau pēc pāris stundām piereģistgrējies kādā citā hostelī, kur droši vien plāno turpināt iesākto biznesa plānu. Tādi atgadījumi Amsterdamā notiekot regulāri. Hostelī bijām rezervējuši tikai vienu nakti, bet tā kā joprojām nebijām saņēmuši nekādas ziņas no neskaitāmiem couchsurfing izsūtītajiem aicinājumiem, tad nolēmām palikt. Sadraudzējamies ar hosteļa darbiniekiem un viņi mūs pārliek citā istabiņā, kur esam tikai divi vien, bet maksu par to nepaceļ. Pirmajā dienā esam uztaisījuši savus super CV un pat atraduši, kur par velti tos var sakopēt neierobežotā daudzumā. Turpmāko dienu pavadām staigājot pa pilsētu dāļājot CV dažādos hosteļos, viesnīcās, kafejnīcās, bet visur saņemam vienas un tās pašas atbildes, ka tūristu sezona ir beigusies, tāpēc jauni darbinieki neesot vajadzīgi, vai arī, ka darbs būtu, bet nepieciešamas holandiešu valodas zināšanas.
IMG_8763

Vakarā sāku savu mega plānu un gandrīz visiem hosteļiem no hostelworld Amstersamas saraksta izsūtu stāstu par mums abiem, Latvijas ceļotājiem, kuri uz pāris mēnešiem meklē darbu, lai sakrātu naudu biļetēm uz Jaunzēlandi. Varu minēt, ka izsūtīju tuvu pie 80 e-pastiem. Atbildēs saņēmu, ka lai gan mēs un mūsu stāsts izklausās fantastisks, tomēr papildspēki neesot nepieciešami. Turpmākās pāris dienas pavadījām staigājot pa pilsētu darba meklējumos, prasījām, atstājām CV, grūti pat minēt cik kilometrus dienā nostaigājām un cik daudz un dažādas iestādes apmeklējām. Vakaros sēdējām un caurskatījām visus iespējamos darba sludinājuma portālus, rakstījām pieteikumus, sūtījām un cerējām. Jums arī viss šis sāk izklausīties bezcerīgi? Vienīgā priecīgā ziņa, ko šajās dienās saņēmām bija Jaunzēlandes Working Holiday vīzas apstiprinājums.
Naudas kļuva biedējoši maz. Kad hostelī paziņoja, ka uz brīvdienām ir paceltas cenas, tāpat arī visos citos pilsētas hosteļos, tad sapratām, ka “neizvilksim”. Ātri izskatījām tuvākās helpxworkaway iespējas un 40 km attālumā no Amsterdamas pilsētā Alkmaar atradām projektu, kurā kāds stikla mākslinieks restaurē savu laivu, lai tā reiz kļūtu par viņa darbnīcu. Tik pat ātri arī tapa ziņa un pieteikums palīdzēt, papildus vēl izskatījām couchsurfing iespējas netālu no Amsterdamas, jo izrādās, ka katrs amsterdamietis ik dienu saņemot ap 50 dīvānsērfošanas aicinājumiem, tāpēc nav jābrīnās, ka mums neviens neatbildēja.
IMG_6614Hostelī palūdzam līdz vakaram uzglabāt lielās somas un paši atkal ejam darba meklējumos. Nostaigājam visu dienu, pulkstens ir ap pus deviņiem vakarā un joprojām neesam atraduši ne darbu, ne vietu, kur palikt pa nakti, visas dienas garumā nav nekādu ziņu. Hosteli atļauties nevaram, bet ārā ir auksts un līst lietus, esam Amsterdamas centrā. Galvā urķējās tikai viens jautājums – ko darīt? Atrodam Burger King ar wifi, vēl pēdējo reizi vēlamies apskatīties, vai tomēr nav kādas pozitīvas atbildes. Tajā pašā mirklī telefona ekrānā uzpeld atbilde no helpx.net, ka varam braukt palīdzēt restaurēt laivu, bet, lai cik skaisti tas arī neizklausītos, tomēr uz Alkmaar visi pēdējie transporti jau aizgājuši. Pēc neilga brīža pienāk ziņa arī no couchsurfing, ka esam gaidīti Zandaam pilsētiņā, netālu no Amsterdamas. Apskatāmies vilcienus un vēl varam paspēt uz vienu no pēdējiem, sazvanāmies un visu sarunājam. Tur gan būsim tikai pēc pusnakts, tomēr esam pārlaimīgi par naktsmītnes atrašanu. Jožam pakaļ somām uz hosteli, lecam virsū longbordiem un nesamies uz staciju. Ap pussnakti ierodamies Zandaam, klauvējam pie Ēvalda durvīm. Turpmākās trīs dienas pavadām tur. Ēvalds ir kaislīgs velobraucējs – izbraukājis visu Eiropu, piedalījies kā velo meistars Parīze – Dakāra velo ekspedīcijas laikā, vienu reizi pats minies cauri Dienvidamerikai, otru atkal stūrējis džipu un rūpējies par ekspedīcijas velo tehnisko stāvokli, savukārt ziemās brauc uz Alpiem trenēties braukt sūrākos apstākļos. Garāža piepildīta ar neskaitāmiem velosipēdiem, pāris motocikliem, pats arī atjaunojis vecu WV busiņu, kuru pārveidojis par ērtu kemperi.
IMG_8770

Pēc atgriešanās Amsterdamā stopējam uz Alkmaar palīdzēt māksliniekam atjaunot laivu. Izrādās, ka nebūsim tur vieni, mūs sagaida Zia no Kipras, meitene no Amerikas, puisis no Jaunzēlandes un pats kapteinis Ulises. Pirmā doma – kā viņi visi te satilpst! Auksts, laivas iekšpusē totāls bardaks, visur mētājas instrumenti, krāsas bundžas, vadi, somas, guļammaisi. Par laimi viņi ir paspējuši iepriekšējā nedēļā iebūvēt malkas krāsniņu, kad tā tiek iekurta un pamazām viens laivas gals sāk iesilt, mantas kaut cik sakrāmētas malā, tad lietas sāk izskatīties mazliet labāk. Kopīgi uzmeistarojam vakariņas un vakaru vadām sarunās, kā katrs te ir nonācis, kur ceļojis. Visi sēžam tik tuvu krāsniņai, cik vien iespējams, citādi ir auksts. Dīvāns ir noārdīts, tāpēc gulēšanai pa visu grīdu tiek izklāti matrači, katrs tinās iekšā guļammaisā un krīt, kur vien var. No rīta mostāmies ledainā laivā, uzvelkam visu, ko varam un priecājamies par ceļojumā līdzi paņemtajām vilnas zeķēm, pielīpam pie siltajām kafijas krūzēm un cenšamies sev iestāstīt, ka tik auksts nemaz nav. Kā tad, tas reāli nestrādā! Dienas darbu plānā paredzēts būvēt, balansēt dīvāna pamatu un krāsot ārā dēļus. Ulises ir pārsteidzoši dezorganizēta persona. Skrien, ķer, grābj, mēģina visu darīt uzreiz, neiedomājamā ātrumā viena lieta kļūst par darba prioritāti, tad atkal cita un tad vēl ik pa laikam jāskrien uz būvmateriālu veikalu vai kādu māju pēc instrumentiem, materiāliem un vēl sazin kā. Mēs divi praktiskie latvieši īsti nevaram saprast – smieties vai raudāt, bet vēl pēc tādām divām dienām nolemjam vienkārši tīties lapās. Rezultātā gan abi izdarījām diezgan daudz, tāpēc smagus sirdsapziņas pārmetumus nejutām.
helena2

Tālāk caur couchsurfing esam atraduši ceļu pie Helēnas turpat Alkmārā (Alkmaar). Viņa ir brīnums un Holandes neveiksmju pavērsiens. Helēnas hobijis ir katru dienu doties ārā un runāt ar cilvēkiem, tā viņa pirms vairāk kā gada satika Pāvulu no Polijas, kurš tupēja kādā lielveikalā blakus savai milzīgajai mugursomai, izkāmējis un kādu laiku nemazgājies. Helēna centusies ar puisi runāt, diemžēl gan viņa angļu valodas, gan holandiešu valodas zināšanas bijušas tik niecīgas, ka viņš spējis tikai pateikt: “Nav darba, nav māju, nav ēdiena.” Helēna iedevusi savu adresi un paskaidrojusi, ka viņš varot atnākt kādreiz nomazgāties un sakopties. Pēc kādas stundas Pāvuls klauvējis pie durvīm un tā dzīvo tur joprojām. Viņa palīdzējusi puisim atrast darbu, piereģistrējusi savā mājā, nodrošinājusi bezmaksas holandiešu valodas kursus, palīdzējusi nomaksāt 3000 eiro lielu parādu, par kuru strādājot viņš pamazām atdod naudu. Pāvulam ir savas novirzes – viņš nespēj komunicēt. Ja kāds ar viņu runā, tad viņš atbild pilnīgi bezjēdzīgas lietas poļu valodā, ja viņš vēlas surunāties, tad tas parasti ir kaut kas neloģisks. Komunikācijas trūkumu viņš sācis kompensēt ar muskuļu audzēšanu, tāpēc mazajā istabā otrajā stāvā ir ierīkota sporta zāle ar tāda izmēra svariem, kurus cilājot sķiet, ka viņš nonāks lejā ar visiem grieztiem. Viņš ienīst poļus, bet nevēlas mācīties holandiešu valodu, tomēr nedēļu pirms mūsu ierašanās, Pāvuls pārtraucis iet uz darbu, jo uzskata, ka viņam pienākas ofisa darbs, ka viņš ir pelnījis labākas lietas. Helēna ar pūlēm saglābusi viņa darba vietu, kad uzzinājusi, ka puisis vienkārši nav gājis uz darbu, pretī gan saņēmusi tikai nolamāšanu ar sulīgiem poļu lamu vārdiem. Ierodoties tur katru dienu klausījāmies viņas bažas par Pāvulu, bet tā kā Helēna uzskata, ka viņam ir autisma simptomi, tad nevēlas tā vienkārši padzīt no mājas. Tā vietā studē literatūru par attiecīgo tēmu un cenšās saprast, kā labāk rīkoties. Savukārt pirms pāris gadiem viņa lidojusi uz Āfriku, lai palīdzētu kādai sievietei atgūt nelikumīgi atņemto bērnu. Pirms tam atradusi viņai advokātu un pat izkārtojusi fiktīvas laulības, lai sieviete ar visu bērnu varētu pārcelties uz Nīderlandi. Pašai Helēnai ir ne tikai trīs pašas bērni, bet arī audžubērns no Āfrikas. Līdzīgu stāstu par Helēnu vēl ir daudz. No rītiem 57 gadus veco Helēnu parasti viņu varēja sastapt dārzā nodarbojoties ar jogu vai sēžot sakrustotām kājām, lasot grāmatu un dzerot karstu tēju no termosa.
IMG_6804

Nedēļu bijām nodzīvojuši pie Helēnas, turpinot neatlaidīgi meklēt darbus un sūtot pieteikumus. Kad jau sākām izmisumā dauzīt galvu pret sienu, tad viņa ieminējās par komūnu Hāgā, kur varbūt mēs varētu padzīvot. Helēna sakontaktējās ar savu draugu un jau pēc trīs dienām mēs krāmējām somas, lai stopētu uz Hāgu. Mūsu budžets bija piedzīvojis apokalipsi, krahu, sadedzis neapdomības sārtā. Ar diviem Land Roveriem ātri tikām līdz Hāgai un uzskatījām, ka tai vajadzētu būt labai zīmei turpmākajai veiksmei. Ar nelielu maldīšanos atradām arī Emmaus kopienu, kura mitinās lielā piecstāvu 17. gadsimta ēkā. Pirmais iespaids bija patiesi satriecošs – ēkas lejasstāvā tiek tirgotas komūnai ziedotās preces – sākot ar dažādiem niekiem, apģērbiem, grāmatām, elektroniku līdz pat skaistām antīkām mēbelēm. Tur bija viss, kas dzīvē nepieciešams (vai nav nepieciešams un tik un tā to kāds nopirks). Otrajā stāvā milzīga virtuve ar vēl lielāku koptelpu jeb ēdamistabu, pārējos stāvos atradās dzīvojamās istabas. Tobrīd ēkā vēl dzīvoja tikai četri cilvēki – galvenie Mario un Bepija, Helēnas draugs Simons un arhitekts Pims, kurš vienu nedēļu pamēģināja padzīvot Emmaus, lai vēlāk izvērtētu, vai vēlas pārdot savu māju un uz turieni pārcelties. Emmaus organizācijai ir sena vēsture, tās pamati sniedzās līdz pat 1949. gadam Francijā, kad priesteris Abbe Pieere izveidoja Emmaus ar mērķi palīdzēt trūkumcietējiem un bezpajumtniekiem, kas cieta no kara sekām. Kopš 1975. gada organizācija darbojās kā Emmaus International ar 337 grupām 37 valstīs, organizācijas ir kā patvērums arī cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības – sievietēm, kuras aizbēgušas no vīriem, bēgļiem no citām valstīm, būtībā visiem, kas meklē patvērumu vai vienkārši vēlas dzīvot komūnā. Citviet pasaulē arī pēc hipiju laikiem tas vēl ir diezgan populāri. Pēc mūsu ierašanās tam visam klāt nāk arī palīdzība grūtībās nonākušiem ceļotājiem. Lai arī sākumā bija manāms visai liels apmulsums, tomēr ar katru dienu arvien labāk iejutāmies visā kompānijā un darbos. Tā kā mēs abi bijām krietni jaunāki un enerģiskāki par pārējiem, tad darbi šeit sāka veikties daudz ātrāk. Katru dienu šķīrojām cilvēku atnestās lietas, nodevām otreizējai pārstrādei, atlasījām lietas, kuras varētu tirgot veikalā. Viss pirmais stāvs bija liels veikals, ar joprojām saglabātām istabām, kur katrā tirgoja kaut ko pavisam citu. Ceturtdienu vakaros un sestdienu rītos Emmaus rīkoja 2h ilgus tirdziņus. Tā kā Nīderlandē praktiski visi saprot angļu valodu, tad arī mēs abi tirgojām. Tas vienmēr bija izaicinoši, jautri, bet reizēm līdz pat vājprātam tracinoši, jo pirmo reizi sastapāmies ar arābu, marokāņu tirgošanās kultūru, kad visu vajag nopirkt par vienu eiro, viss ir tik dārgs, vajag lētāk, jo vienkārši tā tam jābūt. Dzīve Emmaus un cilvēki tur būtu pelnījuši atsevišķu rakstu.

IMG_8782No visa ietirgotā tika veidots komūnas budžets, nedēļas beigās katrs saņēma 45 eiro kabatas naudu. Par pārtiku nevarēja sūdzēties, jo sadarbības rezultātā visu dabūjām par brīvu no vietējā eko veikala, savukārt vakariņas katru dienu gatavoja kāds cits. Darbi vienmēr tika sadalīti, lai visi darbotos kopēja mērķa vārdā. Uz tirdziņiem pievienojās daudz brīvprātīgie, kuriem vienkārši patika iesaistīties Emmaus darbībā – vienam tirgoties, citam vārīt visiem kafiju, viena meitene katru sestdienu nāca vārīt zupu, ar kuru cienājām arī apmeklētājus. Tā bija māja ar lielu sirdi un mēs bijām laimīgi to visu pieredzēt. Mums bija viss – velosipēdi, ar kuriem braukājām uz nebēdu, lieliska istaba, daudz jo daudz grāmatu, silts apģērbs, maza ģimene un pat ar ciemos atbraukušās Zanes palīdzību atradām savā veikalā ūdenspīpi. Laime pilnīga!

IMG_8791Zinu, jau zinu. Joprojām neesmu atbildējusi, kā bez naudas tikām līdz Jaunzēlandei. Helēna atbrauca mūs apciemot uz Emmaus un pierunāja pieņemt jau iepriekš izteikto piedāvājumu un nopirkt mums biļetes uz Jaunzēlandi, jo viņa ticēja, ka mums ir jāīsteno savs sapnis. Bija grūti pārkāpt saviem principiem, ilgi bijām par to domājuši, bet tā kā mēneša laikā joprojām bijām bez darba un no kabatas naudas iekrāt biļetēm prasītu kādu pus gadu, tad nolēmām pieņemt piedāvājumu un atbraucot uz Jaunzēlandi laika gaitā naudu viņai atdot. 6. decembra vakarā iegādājāmies pašas lētākās biļetes uz Jaunzēlandi, tieši uz 31. decembri. Jauns gads, jauna valsts un jauni piedzīvojumi.

Kāda velna pēc vispār no Portugāles braucām uz Nīderlandi? Bijām sakontaktējuši paziņu no Nīderlandes, kurš mums solīja, ka netālu no Amsterdamas varot piedāvāt dzīvesvietu un arī darbu nebūtu grūti atrast, tāpēc nolēmām, ka tas būs nākamais mērķis, bet nedēļu pirms sērfa skolas pamešanas saņēmām ziņu, ka diemžēl dzīvesvieta “atkrīt”. Alternatīvu plānu tik īsā laikā nespējām atrast, nolēmām riskēt un doties uz Nīderlandi, ja vismaz darbu varētu viegli atrast, tad dzīvošanas jautājumu kaut kā atrisinātu. Lietas notiek tā, kā tām jānotiek un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, tad darbu atradām tieši vienu nedēļu pirms lidojuma uz Jaunzēlandi. Vienu māju tālāk no Emmaus, kur apņēmīgs pāris restaurēja tā paša 17. gadsimta sākuma māju, lai pirmajā stāvā ierīkotu rotu salonu un darbnīcu, bet pārējos abus stāvus veidotu par ģimenes mājvietu. Katru dienu pēc darba Emmaus, devāmies strādāt tur. Reiz pasakaini skaitā ēka bija cietusi no neapdomīgas uzturēšanas. Senās dēļu grīdas pārklātas ar cementu, bet pret grezniem griestu rotājumiem tikuši stutēti plaukti, jo ēka izmantota, kā noliktava. Tai ir ļoti sena vēsture, kara laikā tur pat atradies hospitālis. Divas dienas rāpojām pa grīdu kasot nost milzīgu cementa kārtu, raujot ārā simtiem naglu, kas palikušas no ieklātā linoleja, braukājāmies ar stalažām krāsojot 5 metru augstos griestus un sienas, restaurējām koka kamīnu, logu un durvju ailes. Gribējās palikt ilgāk un palīdzēt vairāk, jo sajūta, kad redzi sava darba rezultātu, kā viss lēnām sāk iezīmēt koptēlu, ir ļoti īpaša. Par saņemto samaksu bijām vairāk kā pārsteigti un ar to pilnīgi pietika sākumam Jaunzēlandē.
Reizēm lietas vienkārši notiek, atliek tikai ļauties. Par garlaicību Nīderlandē nevarētu sūdzēties.

Agrā 31. decembra rītā pametām Emmaus un devāmies uz lidostu, lai Jauno gadu sagaidītu debesīs. Nākamnedēļ raksts par piedzīvojumiem Jaunzēlandē.

10 Comments
  1. Ahh ar baudu lasīju un jutu līdzi katram vārdam,teikumam!Varu tikai apbrīnot jūs abus,jūsu izturība vnk rullē.ehh Mīļā trūkst man vārdu kā izteikties:D

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *