Caur Barselonu uz Amsterdamu ar stopiem

Aljezur

Portugāles sērfa skolu un Arrifanas viļņus pametām novembra sākumā. Pēdējo vakaru Atlantics Riders nometnē pavadījām bez viesiem, tikai mēs ar Pēci un īpašnieku ģimene. Pēkšņi viss šķita tik kluss, nepierasts un tukšs, jo pēdējie viesi aizvadīti iepriekšējā dienā, neviens nesēž koptelpā, neviens nespēlē biljardu vai negulšņā uz dīvāniem. Helēna un Renē pagatavojuši vakariņas un aicina mūs ciemos. Vakars ar vīnu, sirsnīgām sarunām un stāstiem par Jaunzēlandi, bet tobrīd mēs vēl nezinām, ka pēc diviem mēnešiem paši būsim šeit, Jaunzēlandē, kāpsim kalnos, dejosim melnās, vulkāniskās pludmales smiltīs vai palīdzēsim darbos avokado dārzos. Tobrīd mēs tikai cerējām uz turieni drīzumā braukt, bet naudas mums biļetēm nebija, turklāt gaidījām atbildi par Working Holiday vīzām. Helēna daudz stāsta par Jaunzēlandes iezemiešiem maoriem, viņu tradīcijām un vēsturi, paražām.

Nākamajā rītā vēl paņemam busiņu un braucam uz pludmali viļņu meklējumos, bet nevienā no tuvākajām pludmalēm mūsu līmenim nav atbilstošu viļņu, tie ir kļuvuši milzīgi, maļās un plīst, kur vien ienāk prātā. Stāvam klints augšā, skatāmies uz to milzīgo spēku tur lejā un reizē arī sakām atvadas okeānam.

Faro

Atpakaļ nometnē mēģinām atkal visu ietilpināt mugursomās, zinot, ka kādu laiku vasaru neredzēsim, tad vairākas vasaras drēbes tiek “lidinātas” ārā. Esam gatavi nezināmajam. Atvadas ar asarām acīs, un aicinājumiem atgriezties, rakstīt un ziņot, kā iet. Renē draugs mūs ved uz Faro, no kurienes plānojam ar autobusu braukt līdz Barselonai (atgādinu, ka tie ir ap 1000km), jo stopēt atkal cauri visai Spānijai un riskēt vairākas naktis pavadīt kaut kur uz ceļa vai kalnos, mums nemaz negribās. Tā kā mūsu līdzekļi ir ļoti ierobežoti, nolēmām tomēr stopēt no Barselonas līdz Amsterdamai, lai arī Eiropu jau pārņēmis lietains un vēss rudens. Faro nakti pavadījām mazā hostelī, bet no rīta ar laipnas Eirolines darbinieces palīdzību, sakombinējām lētākās iespējamās biļetes uz Barselonu. Somas palūdzām uzglabāt hostelī, bet paši pārējo dienas daļu pavadām klīstot pa Faro mazajām ieliņām, vērojot saulrietu ar skatu uz ostu un klausoties kā kāda sieviete aiz sienas, maigā balsī dzied portugāļu skumjo Fado. Helēna reiz stāstīja, ka atšķirībā no vienmēr priecīgajiem spāņiem portugāļiem patīk mazliet paskumt.

Autobusu uz Seviļļu nācās gaidīt līdz 5:00 no rīta, tālāk no turienes jābrauc uz Madridi un no Madrides līdz Barselonai. Madridē mums bija kādas 6h laika, tāpēc iestūķējām lielās somas mantu glabātuvē, nopirkām biļetes uz Barselonu un gājām pastaigā. Tā kā pirms pāris gadiem tur bijām pavadījuši dažas dienas, tad bija vieglāk sazīmēt pazīstamās ielas un vietas, vismaz zinājām, kur doties pēc lētas un lielas Donkin kafijas. Seviļļā bijām ieradušies agri no rīta, 3h bija jāgaida līdz atvērsies kases un varēs nopirkt nākamās autobusa biļetes, tāpēc esot Madridē sagurums un pavadītās stundas autobusā lika par sevi manīt. Lai nebūtu vēlu naktī jādomā par naktsmītnes atrašanu un jātērē nauda hosteļiem, no Madrides uz Barselonu braucām ar nakts autobusu.

Barselonā bijām sarunājuši ”hostu” caur couchsurfing.org, pie kura padzīvot 3 dienas un iepazīt Barselonu. Pie viņa ieradāmies ap desmitiem no rīta, paspējām iepazīties un uzzināt, ka puisis ir no Izraēlas, viņam pieder savs veikals, kurā pārdod visādas skaistumkopšanas preces un produktus bagātajiem tūristiem. Lielākā daļa klientu esot krievi. Vienmēr, kad kaut ko šādu dzirdu, man atmiņā ataust reiz Milānā dzirdētais: “Mnje uže nadajela vsjo eto pakupatj!’ Neko daudz vairāk par viņu arī pārējās dienās neuzzinājām, jo viņš katru rītu cēlās vēlu un arī mājās pārradās vēlu, toties iedraudzējāmies ar viņa pundurtrusi Bellu.

BarselonaKāpēc mēs tik ļoti gribējām uz Barselonu? Iesaku apskatīties youtube vairākus Barselonas longbord video. Īsta longbordistu paradīze! Ielas un veloceliņi perfekti piemēroti nebeidzamai krūzošanai. Tur ar lonbordiem brauc gan jauns, gan vecs, un bērniem parkos pat tiek organizētas speciālas skoliņas. Katrā ziņā mēs Barselonā longbordošanu izbaudījām kārtīgi. Tur veloceliņi ir ielai tieši pa vidu, starp abām auto joslām, var droši braukt netraucējot ne mašīnām, ne gājējiem. Izbraukājām un apskatījām Gaudi radītos arhitektūras šedevrus – Sagrada Familia, Casa Mila, Casa Batllo, un Gaudi parku (Park Guell). Man radās sajūtas, ka Gaudi bērnībā ļoti, ļoti mīlējis saldējumu un smilšu pilis, un vēlāk to atspoguļojis savā arhitektūrā. Skaistāko vietu, no kuras paverās 360 grādu, elpu aizraujošs skats uz visu Barselonas panorāmu, atklājām pavisam nejauši un tālu prom no tūristu pūļiem. Turo de la Rovira jeb bijusī pretgaisa aizsardzības bāze, kura tika ierīkota 1937. gadā, Pilsoņu kara laikā, atrodas kalnā un, nācās krietni pasvīst, lai +33 grādu karstumā pa trepēm ar visiem longbordiem tur uzrāptos. Skats bija lielisks atalgojums – virs pilsētas kņadas, klusumā un stāvot pāri visam, mirklis apstājās, iestiga starp kaktusiem un agavēm, noreibināja ar savu nerealitāti. Barselonu bija ļoti grūti pamest, tā ir maģiska pilsēta, ar barokālās Vecpilsētas ( Ciutad Vella) šaurajām ieliņām, kurās virmo māksla, svaigu maizīšu, paeljas un marihuānas smarža, ar tūristu pārpildīto un zagļu iecienīto La Rambla gājēju ielu un nebeidzamu longbordošanu pa gludajiem veloceliņiem un garo pludmales prominādi saulrietā.

Barselona

Pēdējo nakti Barselonā palikām hostelī pie pašas Sagrada Familia. Nākamajā rītā pavisam nesteidzīgi krāmējām somas, mazliet vēl reibām no iepriekšējā vakara sangrijas, nosūtījām pēdējās pastkartītes un gājām meklēt vilcienu, lai tiktu ārā no pilsētas, sekojot hitchwiki.org atrastajām norādēm, un sāktu stopēt uz Amsterdamu. Priekšā 1600 km, rudens un lietus. Benzīntankā ieradāmies ļoti, ļoti vēlu, ap 13:30, viss izskatījās tukšs, ik pa laikam pabrauca garām pa kādai pārpildītai mašīnai, pamāja vai noplātīja rokas, jo nav pa ceļam, bet pēc kādas pus stundas pie mums pienāca divi puiši no Vācijas, kas pēc 10 dienu dzīvošanās un ballēšanās pa Barselonu, devās atpakaļ uz Vāciju un līdz Lionai mums ar viņiem bija pa ceļam. Sešās stundās ar pāris pīppauzēm nonācām benzīntankā 70 km no Lionas. Viņi vēlējās, lai mēs segtu puisi no izmaksām par maksas ceļiem, bet tā kā mums bija tikai 15 eiro skaidrā naudā, tad viņi samierinājās arī ar to, kaut gan reāli vajadzēja maksāt krietni vairāk. Jāteic, ka pavisam neslikti 600 km pa nobraukt par 15 eiro.

Tālāk diemžēl vairs negāja tik gludi. Šajā vietā beidzot sapratām, ka patiešām ir rudens, novembris un aukstums. Mūsu ķermeņi nespēja tik ātri aklimatizēties un pierast pie tik pēkšņas temperatūras maiņas, no +30 uz +6. Nolēmām necelt telti un nakti pavadīt iekšā benzīntanka otrajā stāvā, kur abu ceļu puses uzpildes stacijas tiek savienotas ar tuneli. Atradām rozeti, varējām salādēt savus telefonus, tikām pat pie wi-fi. Turpat sēžot uz saviem dēļiem arī ieturējām minimālas maizīšu vakariņas klāt piedzerot Barselonas ūdeni. Sagaidot, kad cilvēki pārstāj staigāt un viss nomierinās, mēs izritinājām savus paklājiņus, izvilkām guļammaisus un nometāmies gulēt turpat uz grīdas. Vienalga, ka izskatījāmies pēc bezpajumtniekiem, galvenais, ka siltumā.

Pirms Lionas, FrancijāNākamā diena mums nenesa neko labu, tikai stipru lietu un aukstumu. Abi savilkām mugurā visu, ko varējām, apakšā zem lietus jakas bija džemperis un ādas jaka, rokās cimdi, bet ķermenis turpināja kratīties drebuļos. Tajā dienā lietus tā arī nepārstāja, nācās rakstījām vairākas zīmes, jo cita pēc citas tās izmirka. Ik pa laikam gājām atpakaļ uz benzīntanku sildīties un apžūt, bet tā arī tajā dienā nekur tālāk netikām. Lielpilsēta bija pārāk tuvu, visi brauca uz Lionu, un tā kā bija pirmdiena, tad neviens īpaši lielus ceļa gabalus nemēroja. Nekas, šoreiz jau zinājām, kur gulēt un lieki vairs nekautrējoties taisnā ceļā gājām uz iepriekšējo vietu. Vakariņās maize ar sieru, nutellu, atļāvāmies pat siltu Knorr zupas krūzīti no automāta nopirkt un centāmies kaut kā sasilt. No rīta par laimi lietus bija pārstājis, nolēmām, ja līdz 12:00 nekur tālāk netiekam, tad stopējam iekšā Lionā un mēģinām kaut kā tikt ārā. Apskatījāmies atkal “hitchwiki” kā vislabāk tikt ārā no Lionas Beļģijas virzienā, bet informācija nebija sevišķi iepriecinoša, jo tuvākais benzīntanks ārā no pilsētas neesot visai apmeklēts un vairāki stopētāji arī tur ir iesprūduši. No rīta arī neveicās, tāpēc jau pirms pulkst. 11:00 uzrakstījām zīmi Liona un pus stundas laikā mūs paņēma viens jauns puisis, kurš stopētājus nekad iepriekš nav ņēmis, bet mēs esot izskatījušies tādi forši, tāpēc nolēmis apstāties. Salīdzinoši ātri tikām uz pilsētu, bet kad tikām vesti iekšā, sapratām, cik tā ir liela un nebija ne jausmas, kur mums vajadzētu kāpt ārā. Ilgi minstinājāmies, bet tad ieraudzījām zīmi uz Parīzes autobāni. Izkāpām ārā mazā metro stacijā, kur neko nesapratām, bet iPhone karte rādīja, ka tuvumā ir lielā iela, droši vien pa kuru ejot neskaitāmus kilometrus, kādreiz arī varētu tikt līdz uzbrauktuvei uz Parīzes autobāni.

Guļam benzīntankā FrancijāLai arī somas smagas, tomēr uzkāpām virsū saviem longbordiem un centāmies ātrāk pievarēt attālumu. No tilta, kas šķērso Le Rohe upi, pavērās patiesi skaists skats uz pilsētu. Tikuši pāri abiem tiltiem atradām ceļu uz tuneli, kas kaut kad izved arī uz Parīzes pusi, bet gājējiem tur iet aizliegts, īsti, kur stopēt arī nav vietas, tāpēc novērtējam apkārtni un redzam, ka viens diezgan stāvs ceļš ved augšā kalnā. Jau gatavojamies tur kāpt, bet vēlmes to darīt ar somām un vēl dēļiem pie rokas nebija nekādas. Tāpēc es izsaku Pēcim ideju pamēģināt joka pēc pastopēt 10 minūtes turpat pie luksofora. Ar google tulkotāju iepriekš biju iztulkojusi franciski teikumu – “līdz nākamajai degvielas uzpildes stacijai uz A6” un to arī uzrakstījusi uz zīmes. Tā pilsētas vidū, stāvot vistizlākajā vietā, jo mašīnas griežas ārā no līkuma un tālāk jau brauc augšā kalnā, mēs stopējam un nepaiet pat 2 minūtes, kā viens francūzis uzbrauc uz ietves un apstājās, bet mēs stāvam ar atplestām mutēm un neticam savām acīm. Tiešām? Ejam klāt runāties un sastopamies ar Francijas ikdienu, jo puisis nesaprot nevienu vārdu angliski. Rādam zīmi, kur skaidrā google tulkotā franču valodā uzrakstīts, kur mums vajag, bet viņš kasa galvu, plāta rokas un kaut ko stāsta franču valodā. Es jau sāku domās lamāt googli, tikmēr izpildu mēmā šova cienīgus izgājienus – rādu uz bāku un saku “gas, petrol”, rādu, kā leju mašīnā degvielu, rādu uz mašīnu, bet nekā. Pēc pāris minūtēm, viņam laikam tomēr pielec, ka domājam benzīntanku un acīmredzot uz A6 šosejas (atgādinu, ka esam pilsētas vidū). Iekāpjam mašīnā un sākam trakā ātrumā joņot pa Lionas ielām, visi logi vaļā, skan franču hip hops, sajūtos it kā būtu nokļuvusi filmā “Taksis” (Taxi). Ļaujos, gan jau kaut kur nokļūsim. Kādā līkumā nogriežamies laikam nepareizi un meklējam ceļu atpakaļ, tad iestūrējam mazā ieliņā un piestājam pie pavisam neliela benzīntanka un mani jau gandrīz pārņem izmisums, jo šķiet, ka viņš mūs tur grasās arī atstāt, bet francūzis pamāj, lai paliekam mašīnā un izrādās, ka iet noskaidrot, kur ir tuvākais benzīntanks uz A6. Jes! Joņojam tālāk vismaz kādu pus stundu, viņš ir paspējis sazvanīt draugus un pateikt, ka kavēsies, jo ved divus stopētājus (jā, idejiski franču valodu var saprast). Izrādās, ka nonākam tieši tajā benzīntankā par kuru lasīju stopēšanas ieteikumos, zinu, kur un pa kuriem vārtiem jāiet/jālien, lai tur no ceļa tiktu iekšā. Atvadāmies un gan franciski, gan angliski vairākas reizes sakām lielu paldies, viņš tikai pamāj un projām ir. Tad nu mums sākas smieklu vētras, par visu situāciju un 10 minūšu pamēģināšanu, stopēšanu pilsētas vidū un mūsu Taxi puisi, kas starpcitu bija ļoti līdzīgs filmas galvenajam varonim. Tālāk ejam ātri turpināt stopēt, pa ceļam ieskrienu vēl degvielas uzpildes stacijā noskaidrot, vai zīme pareizi uzrakstīta, bet izrādās, ka esmu tikai piemirsusi uzrakstīt vārdu “d’essence” (degvielas), tātad francūzis apstājies, jo iespējam domājis, ka mūs jāved uz kādu metro vai autobusu staciju, nevis jājoņo un jāmeklē, kur atrodās kāds benzīntanks uz A6. Kārtējo reizi paveicās.

Mēs Lionā, FrancijāTālāk turpinām rādīt to pašu zīmi par nākamo benzīntanku, vismaz tā cerams tiksim kaut kur tālāk, kaut maziem attālumiem. Mūs paņem jauns francūzis, kurš mazliet nokļūdās savā ceļā un nenogriežās laicīgi, kas mums tikai nāk par labu, jo aizved ap 70 km uz priekšu un izlaiž jau daudz, daudz lielākā degvielas uzpildes stacijā, kur ir vairākas ēstuves, tāpēc cilvēki tur ir pārpārēm. Ir ap četriem pēcpusdienā un sāk jau krēslot, bet tik ļoti gribās tikt tālāk, pēc kādas stundas, apstājās jauns pāris ar mazu Ford Ka un šķiet, ka tur pat mums aizmugurē nav vietas, bet mistiskā veidā ierūmējamies, somas pa pusei turam klēpī, bet vismaz braucam tālāk. Uzminiet, kur viņi brauc? Neticēsiet, bet līdz pašai Briselei. Tātad atkal mazliet vairāk kā 600 km, tiekam cauri visai Francijai un iekšā Beļģijā. Izkāpjam ārā degvielas uzpildes stacijā 50 km pirms Briseles. Ir pusnakts, smidzina lietus, benzīntanks ir ļoti mazs un neviens te īpaši nebrauc. Ieejam iekšā un mēģinām saprast, ko darīt tālāk. Telti celt negribās, bet esam lasījuši, ka Beļģijā benzīntankos bieži vien stopētājiem ļauj pārnakšņot. Saņemu visu savu nekaunību un, kad pavisam viss pieklust, eju jautāt, vai personālam nebūtu iebildumu, ja mēs tur paliktu līdz rītam. Saņemu atbildi, ka nebūtu, bet no rīta četros veroties vaļā restorāns, kura durvis ir turpat blakus, bet līdz tam droši varot gulēt. Noslēpjamies aiz reklāmas banera, un iekārtojamies. No rīta pamostamies ap septiņiem, neviens mūs nav traucējis, cilvēki staigā iekšā un ārā, skatās uz mums un smaida. Laikam visu kaunu ceļā esam atsaldējuši, jo priecājāmies, ka esam izgulējušies, izlienam no guļammaisiem, lēnām sapakojam savas mantas, sapošamies tualetē un ejam stopēt. Ārā atkal līņā lietus, savelkam kapuces ciešāk, uzliekam zīmi Atverp (Beļģijas un Nīderlandes robežas pilsēta) un ceram uz veiksmi. Ātri apstājās kāds vīrietis un aizved līdz nākamajam benzīntankam. Tur gaidām krietnu laiku, bet par lieli pārsteigumu apstājās tālbraucējs no Bulgārijas. Šoreiz pat neliek diez ko slēpties, bet tāpat uzmanāmies no policijas. Pēc ilgiem laikiem mēģinām runāt krieviski, sākumā mēle mežģās un vārdi zūd, ļoti grūti pārslēgties no nemitīgas angļu valodas lietošanas. Viņam sieva arī esot tālbraucēja, tāpēc parasti reisos braucot kopā un brīvajos brīžos dodoties skatīt pilsētas, kā īsti tūristi, bet tagad sieva sēž mājās un gaida pirmdzimto.
Hello AmsterdamIzlecam ārā mazliet pirms Antverpenes un nākamais vedējs atkal ir tālbraucējs, šoreiz nīderlandietis. Esam iekšā Nīderlandē un tiekam līdz Bredai, kur atkal ir pārsteidzoši liela degvielas uzpildes stacija – ēstuves, pat lielveikals blakus un tālbraucēju stāvvieta, kas pilna ar policistiem. Šeit notiek kaut kāda liela kontrole, varbūt iepriekšējā dienā kaut kas bija noticis, jo arī no paša rīta bija pilni ceļi ar policistiem, kas mums tikai radīja lielus satraukumus par soda maksāšanu, ja tiekam pieķerti kādā tālbraucēja mašīnā. Izkāpjam ārā un izdzēruši Mcdonald kafiju rosāmies tālāk. Ir pēc trijiem dienā, tāpēc jāpasteidzās, lai tiekam līdz Amsterdamai, palikuši nieka 100km. Stāvam un stopējam, pēc pāris minūtēm piebrauc klāt policisti un saka, ka tur to darīt nevarm, esot jāiet atpakaļ uz benzīntanku, atvainojamies un dodamies meklēt mazliet labāku vietu. Apstājāmies tieši pie izbrauktuves uz ceļa no ēstuvju stāvvietas. Atkal piebrauc klāt jau nākamie likuma sargi ar motociklu un stāsta, ka šeit varot stāvēt, bet lai nekādā gadījumā nemēģinot iet kaut kur tālāk. Kad pēc 10 minūtēm brauca garām vēl vieni, es jau gatavojos skaidrot, ka mums šeit atļāva un viss esot kārtībā, bet šoreiz tie tikai mūs nopētīja. Apstājās nākamais tālbraucējs, kurš laimīgā kārtā brauca caur Amsterdamu. 28 gadīgs rumānis, kurš bija ļoti priecīgs redzot longbordus, pats snovojot un daudz braucot ar MTB. Visu ceļo joko, smejās un ir nenormāli pozitīvs, neaizmirst arī pastāstīt dažādus jokus par rumāņiem. Kad tiekam līdz Amsterdamai ir jau tumšs, pilsētas centrā viņš iekšā nedrīkst braukt, nevaram atrast vietu, kur izkāpt un nākas pabraukt kādu gabalu uz priekšu, kur izlecam ārā ceļa malā. Nav saprotams, kur esam un cik tālu līdz centram. Satiekam pāris riteņbraucējus un noskaidrojam, ka līdz centram ir ap 7km. Atkal priecājamies, ka ir dēļi un sākam testēt Amsterdamas veloceliņus. Ceļš ir slapjš, tāpēc arī mēs kļūstam pavisam dubļaini, ik pa laikam pie kāda precizējam norādes, tiekam līdz Amstel upes krastam un tālāk uz centru pārceļamies ar bezmaksas prāmi. Tur sakāpj neskaitāmi riteņbraucēji un lēnām sākam ceļu pretī uz galveno staciju, ārā spožs mēness un mūsos neizsakāms prieks par galamērķa sasniegšanu. Stacijā atrodam wi-fi, nobukojam uz nakti lētāko hosteli, jo neviens no neskaitāmiem couchsurfing.org nosūtītajiem aicinājumiem nav atsaucies. Vēl 4km un esam galā, bet par spīti nogurumam, pēc dušas ejam ārā iepazīt naksnīgo Amsterdamu, kurai bija jākļūst par mūsu mājvietu uz diviem mēnešiem. Par to, kā tas beigās izvērtās, pastāstīšu nākamajā rakstā.

6 Comments
  1. Forš stāstījums, liels paldies par to! Noteikti lasīšu arī tālāk šo ceļošanas blogu! Pats arī nesen biju uztaisījis ceļojumu uz Spāniju, lai paskatītos uz Gaudi parku Barselonā. Bija iespaidīgi!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *