Četri gadi pasaules piedzīvojumā

Pēdējo četru gadu laika tik daudz kas ir mainījies. Ir pagājuši tieši četri gadi no brīža, kad atvadījāmies no saviem darbiem, pārdevām visu un sakrāmējām mugursomas, lai dotos pasaules piedzīvojumā. Atskatoties, nemaz neticās, ka patiesībā tik daudz kas ir noticis. Tik daudz kur pabūts. Varbūt kāds cits paskatītos uz mūsu apmeklēto valstu skaitu un mazliet nosmīkņātu: „Tik vien!” Bet mēs jau pašā sākumā nolēmām, ka neskriesim. Nejozīsim cauri valstīm ar savām mugursomām un neliksim ķeksīšus pie vietām, kur pabūts. Nē, mums nekad nav pieticis tikai ar skatu vien, mums vajag to īsto, to patieso, un ne tikai redzēt, bet arī sajust. Sajust caur cilvēkiem. Tāpēc, lai kur ari ceļi vestu, vienmēr ir gribējies pabūt ilgāk. Protams, ne vienmēr un ne visur. Bet atrastas ir tik daudz burvīgas vietas un tieši dzīvošana tur ir veidojusi tās tik ļoti īpašas. Kad tu kā ceļotājs izveido savu rutīnu, satiec cilvēkus, mācies kultūru un pamazām saproti, kas to vietu veido tik īpašu. Un tas ir kaut kas vairāk kā no rīta piecelties, sakravāt somu un doties uz nākamo hosteli un nākamajā dienā uz nākamo. Varbūt muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir tāpat kā tikai apskatīt apķērbu skatlogā, vai ieiet veikalā un tam pieskarties, pataustīt, paburzīt, uzlaikot un sajust tā smaržu. Visu kopumu, pat, ja nevari atļauties to nopirkt, bet tā sajūta tomēr paliek īstāka. Man tas “īstums” vienmēr ir bijis ļoti svarīga tēma, tas ko es meklēju ne tikai ceļojot, bet arī kopumā dzīvē un cilvēkos. Mums visiem ir par daudz masku skapī un man tik ļoti gribās rakt dziļāk, līdz kaulam. Mēs patiesi varam iemīlet tikai to “pliko”, to bez visiem instagram filtriem un lightroom efektiem.

Ir izdarīts tik daudz un reizē tik maz, un vēl ir tik daudz vietu, kur gribās doties. Toreiz pirms četriem gadiem pašiem šķita, ka divi gadi varētu būt diezgan. Vismaz to teicām saviem radiem un draugiem. Bet divi gadi bija tikai sākums. Toreiz vēl nezinājām, ka tik ilgi iesprūdīsim Jaunzēlandē, ka no turienes prom nemaz braukt negribēsies, nezinājām arī to, ka mani un Jāņa ceļi šķirsies. Ceļš māca. To, ka viena pati forsēšu pa Dienvidaustrumāziju un, ka pēc divarpusgadiem atgriezīšos mājās, lai sajustos vēl vairāk pazudusi un neiederīga. Vai to, ka abi atkal kopā atgadīsimies Francijas Alpos. Lai nu, kas, bet Francija mani nekad nav vilinājusi. Lai piedod visu Franču bohēmas un vīna mīlētāji, tas vīns tomēr nav tik labs un bohēmu var atrast visur (labi, ka vismaz virtuāli varu izvairīties no apmētāšanas ar tomātiem par šādiem izteikumiem). Mums patīk kalni un viss pārējais ir vairāk vai mazāk mazsvarīgs, tāpēc šobrīd Francija un kas to zina, kas sekos vēlāk.

 

P1060895

P1060959

IMG_0390

 

Es gan par sevi mazliet smīkņāju, kad aizbraucu uz Alpiem, man tie sākumā šķita pliekani, tiem trūka rakstura. Rakstura, kuram tik ļoti biju pieķērusies Jaunzēlandē. Tā balto mākoņu zeme tik daudz ko sabojāja, pēc viņas daudzas citas vietas, sāka šķist mazāk iespaidīgas.

Bet tas arī bija tikai līdz noteiktam brīdim. Līdz brīdim, kad pamazām sākām atrast savu vieta vietējā komūnā, sabiedrībā. Nu jau Francijā gatavojamies sagaidīt savu otro ziemas sezonu, patiesībā Jānim tā būs jau trešā. Tiešām, kur tas laiks skrien? Ir uzkāptas tik daudzas virsotnes, ka nu jau skaits ir nojucis. Tie, kas ir „pasaules piedzīvojumam” kaut cik sekojuši līdzi, zina, ka mēs esam sniega uz ziemas atkarīgie, kuriem snovbords ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

IMG_1537

P1060936

P1060947

P1070012

Lai arī pagājušās ziemas beigās bija ideja, ka ziemu varētu pavadīt kaut kur citur, tomēr Kanādas vīzu nevienam no mums nepiešķīra, kaut kā arī ideja par Austriju un Šveici paplēnēja, turklāt iegūti ir taik daudz un forši draugi, ka šķiet šī ziema būs ļoti īpaša. Tāpat arī manu reklāmista un sociālo medija darba dzīvi nu jau kādu laiku ir nomainījis kaut kas pavisam cits – kaislība pret pavārmākslu, turklāt tieši augu valsts produktiem. Par to, kāpec tieši vegānisms, to pastāstīšu kādā citā reizē, varu godīgi teikt tikai vienu, ka man tas palīdzēja izglābt veselību un mainīt manu dzīvi uz labāku kvalitāti.

Esmu šeit Alpos iesaistījusies jaunā un interesantā projektā, tāpēc ziema solās būt divtik aizraujoša, ja vēl piepildīsies solījumi par kārtīgu un sniega bagātu ziemu, tad nu viss būs super forši. Turam īkšķus ar daudz, daudz pūdera, un vismaz ceram uz pusi no tā sniega, kas pagājušajā gadā viņiem bija Kanādā.

Šis ir mans mēģinājums, bet ne solījums, atdzīvināt Pasaules piedzīvojumu un tā stāstus, jo stāsti ir sakrājušies lielā kaudzītē un tik ļoti prasās būt izstāstīti.

IMG_1536

IMG_1535 IMG_1534 IMG_1538

6 Comments
    • Godīgi?
      Nē, nepietrūka. Ceļš un ceļošana ierauj tādā notikumu virpulī, ka patiesībā par mājām aizmirstās un ceļā iemācies izveidot jaunas “mājas” jebkur. Protams, ka par radiniekiem un draugiem neaizmirst, bet tā “māju” definīcija, tomēr ar laiku mainās.

    • Uh, Laura! Sakrustoti visu pirksti un turēti visi īkšķi par lielu ziemu! Deļotājiem vajag sniegu, daudz sniega.
      Un, lai Indija ir laba pret Tevi. Lasu un plānoju :)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *