Jāņi, ēdelīga pārgājienu grupa un jauna dzīvesvieta Vanakā, Jaunzēlandē

Laikam jāatvainojās, ka kopš pēdējā bloga ieraksta ir pagājis nepiedienīgi ilgs laiks.
Bijām aizņemti ar dzīvesvietas meklēšanu, brīvprātīgo helpx darbu, darba meklēšanu, pārgājieniem un sociālizēšanos.

imageLai arī mums ir ziema (vismaz augšā kalnos), tomēr visi trīs šeit esošie latvieši nolēma nemest šašliku krūmos un sarīkot pieticīgas Jāņu svinības, kā nekā arī pašiem savs Jānis ir! Ja kāds vēl nav informēts, tad šeit ir vēl viena latviešu meitene vārdā Krista Brutāne, ar kuru tad arī kopā nolēmām ieturēt latviešu tradīcijas un gādāt Līgo mielastu tā, ka galds lūzt un vēders plīst. Atradām labākos alus, kādus varējām atļauties, ieradāmies mājīgajā hostelī, kur strādā un mitinās Krista, pat iedarbinājām gāzes grilu, lai Jānis tiktu pie ceptām desām un dāmas priecātos par grilētiem dārzeņiem. Pašcepta maizīte, mafini un viesi no Aļaskas, Amerikas, Skotijas, Vācijas un Anglijas. Ik pa laikam latviešu trijotne nopūtās ilgās par kausu tumšā brengulīša vai ilgās pēc kārtīga Jāņu siera, bet arī tas nemazināja ziemīgo Jāņu svētku sajūtu. Paldies Kristai par uzņemšanu ciemos.

 

imageNedēļu vēlāk brīvdienās devāmies uzkāpt 1400 metru augstajā Ishtmus virsotnē, nekas liels tas nav, bet skats uz ezeru no jebkura augstuma ir satriecoši pasakains un pastaiga kalnos ir līdzvērtīga meditācijai. Kalni ir skaisti, augšā klusums, pilnīgs miers un tikai vēja brāzmas ļauj noticēt, ka viss redzamais nav pastkartiņa, bet gan realitāte. Kalnos var rast tīras domas, mierīgu prātu un piepildījumu. Maza lapiņa uz ziņojuma dēļa vietējā pārtikas veikalā ar tekstu, ka meklējam pārgājienu biedrus, noveda pie tā, ka augšā kāpām kopā ar meiteni no Vācijas, ar kuru kopā dzīvojām helpx vietā un puisi no Itālijas, bet kādu citu puisi no Čehijas aizvedām līdz viņa divu dienu pārgājiena maršruta sākumam. Tā tika noorganizēta pārgājienu grupa, kas vairāk gan ēd, nekā kāpj kalnos. Kaut kā ir sanācis tā, ka katru ceturtdienas vakaru veidojam kopīgas internacionālās vakariņas. Viss sākās ar picu vakaru mūsu helpx vietā, lodžā, kur izmantojām iespēju uzņemt ciemos draugus, kamēr to vēl nebija piepildījušas slēpotāju grupas. Jāatzīst, ka itāļa gatavotā mīkla bija gardākā kādu jebkad esmu ēdusi. Viņš parūpējās par mīklu, kamēr mēs pārējie krāvām virsū visu, ko vien varējām – sēnes, brokoļus, puķkāpostus, jalapeno piparus, olīves, daudz siera, tomātus, salami, veidojot pusi no picas veģitāru vai asu, katrā ziņā izpaužoties radoši no visas sirds.
Nākamās ceturdienas vakarā katrs nesa jau kaut ko mājās pagatavotu, tad šoreiz divi japāņi priecēja ar izcilu zupu, itālis ar pastu, spinātu atkarīgā latviete ar spinātu kišu, meitene no skotijas ar krāsnī ceptām desām, bet čehs ar puravu/ sīpolu maizītēm, un vakaru noslēdzām visi sarūmējoties pie kamīna un spēlējot ģitāru.

Vēl interesanti ir tas, ka māju, kurā ievācāmies pirms divām nedēļām, šonedēļ pēc trīs gadu mēģinājumiem pārdot, pārdeva izsolē par gandrīz pus miljonu dolāru. Piektdien es kopā ar vienu no dzīvokļa biedriem devos uz izsoli, lai pārdošanas gadījumā varētu aprunāties ar jaunajiem saimniekiem un pierunāt viņus arī turpmāk mums izīrēt māju. Daudz interesentu nebija, tomēr beigās mūsu māja tika pārdota. Gājām iepazīties ar jauno īpašnieku un noskaidrot viņa tālākos plānus. Par laimi mums, viņš iecerējis pavasarī sākt rekonstrukcijas darbus, lai gada beigās to varētu pārdot par krietni lielāku summu. Visi priecīgi un mēs te paliekam līdz ziemas beigām. Vakarā prieka vēstis tika svinētas ar par daudz vīna.
Dzīvojam divstāvu mājā kopā ar diviem puišiem – vienu kivi (es ceru, ka jūs zināt, ka jaunzēlandieši sevi dēvē par “kivi”) un vienu skotu, kurš uz Jaunzēlandi pārcēlies pirms 15 gadiem, un kuram, starpcitu, vecveccāki ir no Latvijas. Gandrīz vai latviešu māja.

Savukārt pirmdienas rītā, vācu draugu iedrošināta, cēlos pus septiņos, lai dotos vietējā kafejnīcā/bārā skatīties pasaules čempionāta futbola finālu, kurš, kā visiem zināms, rezultējās ar Vācijas uzvaru. Ja kāds man teiktu, ka tik agri no rīta, tik daudzi vācieši sāks ar pāris alus kausiem, es neticētu. Nav jau nekāds oktoberfests, bet vismaz 80 cilvēki (no kuriem 95% bija vācieši) sarūmējās kafejnīcā pēc iespējas tuvāk televizoram, sākumā pieklājīgi sākot rītu ar kafiju, jaunzēlandiešu iecienītajiem burgeriem vai “poached eggs on toast”, bet vēlāk metot kaunu pie malas pamazām ķeroties pie alus kausiem. Par laimi kurla nepaliku un Vācija uzvarēja, jo zaudējuma gadījumā tik daudz skumju un raudošu vāciešu sev apkārt nespētu izturēt.

Kas vēl jauns? Pēcis joprojām strādā galdniecībā, veido visādus brīnumus, man ir šāds tādas “haltūriņas”, nenoteiktas darba stundas vienā hotelī, piektdien sāku laikam strādāt vēl vienā, un tad priekšā ir viena darba intervija, par kuru pastāstīšu nākamreiz. Kristu var apsveikt ar darbu Cardrona slēpošanas kūrortā, bet mēs turpinām cerēt, ka ar to paveiksies vēlāk. Turpinu daudz skriet. Vanaka ir lieliska vieta, lai trenētos skriešanai pa pakalniem, turklāt katru reizi tieku atalgotu ar pasakainiem dabas skatiem, mākoņiem, kas aizķērušies virs ezera, vai apkārtesošajām sniegoto kalnu galotnēm. Šī ir vieta, kur jūtamies, kā mājās.

Lai jums forša nedēļa un pozitīvs Positivus.

Te ir skats pa mūsu istabas logu.

image

 

2 Comments
  1. Manuprāt, tas ir tieši forši, ka Tavs blogs iznāk tik neregulāri. Tavā blogā jūtama brīvība, nevajadzētu mākslīgi censties kaut ko izspiest, neesi taču žurnāliste, kurai raksts jānodod līdz avīzes iespiešanas termiņam. Saglabā savu stilu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *