Kāpiens īgnajā Mont de Grange

Solījumu rakstīt vairāk nemaz nav tik viegli izpildīt, īpaši, ja ir iestājusies “piedzīvojumu” pauze un galvu ir pārņēmušas citas lietas, kuras jāiemācās sagremot. Kā saka – dzīve notiek.
Kāds pie iepriekšējā raksta blogā man nesen jautāja, vai tad, kad pirmo reizi aizbraucu prom, man nepietrūka māju. Māju definīcija un izpratne, esot ceļā, ar laiku mainās, sašķobās. Mēs, ceļotāji, iemācāmies mājas izveidot jebkur. Tāpēc tā lēnā ceļošana man tik ļoti patīk, bet skriešana cauri valstīm nogurdina. Bet dzīvesveids, ko mēs ar Jāni esam izvēlējušies ir citāds. Mums baigi patīk kaut kur iestigt. Apstāties, izlaist visus savus taustekļus un uzsūkt informāciju, smelties, izzināt, iegūt draugus. Tā pa īstam iepazīt vietu, prasa laiku, un veidot attiecības arī prasa laiku. Tā nu mēs vairs neplānojam, jo pāris mēneši vienmēr pārtop vairākos mēnešos un viena ziemas sezona pārtop “nu vēl paliksim arī vasaru” līdz aiziet līdz “eh, ko tad nu vairs – paliksim vēl vienu ziemu”!

Ir forši, ka no rīta pamosties un apzināties, ka tev ir sava iemīļotā kafejnīca, kur Tevi pazīst un zina, kāda tieši kafija tev garšo. Ka jebkurā brīvā dienā vari ierakstīt savā messenger piedzīvojumu grupā, ierosinājumu doties kalnos, izbraucienā, skrējienā vai jebkurā citā aktivitātē un tev vienmēr būs vismaz daži draugi, kuri gribēs pievienoties. Jo kopā, tomēr ir jautrāk. Un tie cilvēki ir tādi paši kā tu, tie kas atbraukuši uz pāris mēnešiem vai vienu sezonu un attapušies vēl turpat pēc pieciem gadiem, tā arī neaizbraucot. Lai no kuras pasaules malas viņi būtu, viņiem un mums ir kaut kas kopīgs – vajadzība būt ārā un vienmēr kaut ko darīt.

Bet es jau kārtējo reizi aizrakstījos un novirzījos no tēmas. Vispār vēlējos pastāstīt par mūsu pēdējo pārgājienu Morzīnē, pirms es (Agnese) uz mēnesi devos atpakaļ uz Latviju.

Tad nu viena nosūtīta ziņa messenger – “Hey, piedzīvojumu grupa! Kurš vēl Morzīnē un vēlās doties pārgājienā? Man prātā aizbraukt no otras puses ielejai un uzkāpt Mont de Grange virsotnē, starpcitu, tas no franču valodas tulkojās kā “grumpy”. Izklausās tīri forši – slideni akmeņi, vairākas viltus virsotnes, daudz kalnu kazu un sketčij gājieni pa kalnu kori. Rīt varētu uzkāpt, jo izskatās, ka līs tikai mazliet. Nu kurš?”. Un seko atbildes: “Es, es, es, ā un jā es, bet vai Amēliju (suni) varu ņemt līdzi?” Pārējie ir prom, jo franču Alpu ciemati strapsezonās vairāk līdzinās Mežonīgo Rietumu cienīgiem filmu skatiem, pietrūkst tikai to ripojošo, vēja pūsto zāļo kunkuļu pa ielām. Viss ir tukšs, restorāni, kafejnīcas un veikali ciet. Strādā tikai pāris un tie atverās un atkal aizverās ik pa pāris nedēļām. Es zinu, izklausās neticami, bet tā tiešām notiek un visi pēc cītīgi nostrādātas ziemas vai vasaras sezonas, dodās atvaļinājumos vai apciemot savas ģimenes, pastrādāt kaut kur citur un ir atkal atpakaļ uz sezonas sākumu, kad pilnīgi viss atdzīvojās. Tomēr daži tiešām izvēlās palikt arī starpsezonās, kad daudz darba ir būvniekiem, jo notiek aktīva rosība celtniecībā, kad tiek renovēti un būvēti arvien jauni viesu nami un tam visam jābūt gatavam uz jauno sezonu.

No rīta pamostāmies, kaut kur starp māķoņiem cenšas spraugties ārā saule. Izskatās, ka būs laba diena. Visi ziņo, ka mazliet aizgulējušies, bet brokasto un gatavojās, dažs labs diemžēl izsaukts uz darbu. Brokastu laiks ievelkās, tēja termosā, pusdienas sapakotas līdzi un visi ir gatavi tikai ap vieniem dienā, vēl priekšā ir kādas stundas, pusotras brauciens otrpus ielejai. Pašu pārgājienu sākam tikai ap pus trijiem. Sākumā ejam pa akmeņainu meža ceļu, kas lēnām vijās augšā kalnā. Iepriekšējā dienā viena pati uzsprintoju vienā Morzīnes kalnā, kur visa taka bija vienkārši stāvs vertikāls kāpums augšā, tāpēc kāju muskuļu sāpēs vēl ir mazliet jūtamas. Lai arī pieredze dragāšanā pa kalniem nu jau ir pietiekami liela, tomēr šķiet, ka gandrīz katrs pārgājiens sākās ar tādu negribīgu stīvumu ķermenī un paiet laiks kamēr tas iesilst, kad solis no šļūkāšanas pa zemi pāriet gandrīz vai galopā augšā kalnā, jo gribās redzēt, kas slēpjās tur, aiz tās nākamās akmeņu grēdas, līkuma, koka vai kas ir tur lejā kraujā, utt.

Tu nu mēs visi pieci (es, Pēcis, Wania, Stjuarts, Vendija un Amēlija (suns) lēnām dodamies augšā, un Amēlija kā vienmēr nenorimst, arvien atrodot lielāku zaru, ko mums viņai vajag pamest. Viņas entuziasms un enerģija ir nerimdināma. Ejam un beidzot nonākam pie īstās zīmes, kas norāda ceļu augšā. Kalna virsotne ir 2432 metri virs jūras līmeņa un mums jākāpj kādi 1400 metri stāvus augšā. Taka ir mazliet dubļaina, tāpēc kājas ik pa laikam slīd, bet vismaz lietus vēl nelīst. Pēc kāda laika paveramies apkārt, lai arī mākoņi ir vairāk nekā gribētos, tomēr ik pa brīdim pavīd fantastiski skati, tālumā viena aiz otras kārtojās kalnu grēdas, virsotnes aiz virsotnes, ievītas tik kalniem raksturīgajā miglas filtrā. Tā maigi, klusi un sirreāli. Gribās izstiept roku un pieskarties, lai saprastu, ka tā nav bilde, bet jo aukstāk kāpjam, jo vairāk mūs sāk apņemt mākoņi.

3

42

Pēkšņi Amēlija sāk nenormāli riet un skriet prom lejā pa krauju, nesaprotam, kas notiek, un tikai kārtīgi ieskatoties, redzam, ka tur lejā ir bari ar kalnu kazām, tās visas sākt jozt prom, katra uz savu puisi un Amēlija neklausīdamās mūsu kliedzienos, tām pakaļ. Viss kalns atdzīvojās un tikai pēc ilgām klaigām, izdodās Amēliju atsaukt atpakaļ. Tas ir neaprakstāmi, tik daudz šeit Alpu kalnu kazu (ibex) vēl nebija nācies redzēt, rudens brūnā zāle atdzīvojās, tur notika tāda kustība!

Turpinām kāpt augstāk mūsu “īgnajā” kalnā. Mont de Grange ir viens no “Chablais” kalnu virsotņu trijotnes un tiek dēvēts par īgno, jo ir augstākais no visiem un visai ielejai vienmēr jadzīvo tā ēnā.

5

Tad sākās mūsu pieredze ar izslavētajām viltus virsotnēm, augstāk kāpjot un esot ietītiem mākonī, ir grūti saprast, kur ir pati virsotne un, cik vēl tālu līdz tai, bet Mont de Grange, viltnieks, ik pa laikam starp mākoņiem, atklāj kādu pauguru, kas līdzinās virsotnei un mums šķiet, ka drīz jau būsim galā. Mākoņos ir vēl grūtāk orientēties, bet, kad izdodās to sasniegt, tālāk parādās nākamais tāds pats un taciņa vijās arvien augstāk, ejam un sasniedzot to, atkal seko tieši tāds pats skats un tad nākamais, un nākamais. Un tā mēs kāpjam vēl apmēram kādas divas stundas, varbūt vairāk, nezinu, laiks arī ietinies mākonī.

Smidzina lietus, pūš vējš, rokas salst, bet vismaz ķermenim silts, kamēr esam kustībā.

IMG_1424

IMG_1427IMG_1430Ziniet, ko mēs redzējām sasniedzot virsotni? Pilnīgi neko. Mākoņus, miglu un akmeņus. Pašu augstāko punktu un tradicionālo krustu vēl nācās meklēt, redzamība nepārsniedza piecus metrus. Īsti ezīši miglā. Zemāk bilde ieskatam. Tik forši uzkāpt kalnā un redzēt visu apkārt, fantastiska 360 grādu panorāma – skuju tev!

IMG_1433

Izsalkums dara savu, visiem vēderi tukši, tāpēc neliekamies ne zinis par lietu un slēpjoties no vēja, visi sasēžam aiz kāda akmens krāvuma, lai notiesātu to, kas nu kuram līdzi un sasildītos ar līdzpaņemto tēju. Salst rokas un deguni, ilgi sēdēt negribās. Tā kā man ļoti nepatīk iet pa to pašu ceļu atpakaļ, tad pierunāju parējos iet lejā pa otru pusi, kaut gan taku īsti neredzam, tomēr kartē tā ir iezīmēta. Kaut kur jābūt. Paiet laiks līdz to miglā atrodam. Taka sākumā ir visai nosacīts jēdziens, jo nākas rāpties lejā pa akmeņu krāvumiem, uz kuriem ik pa laikam parādās iezīmēts kāds sarkans aplītis, norādot, ka joprojām esam uz pareizā ceļa. Piecu metru redzamība šajā gadījumā nav baigi forša, bet turpinām iet. Tad nonākam līdz vietai, kur jāpārvar kādi pāris šaurāki kalnu kores takas posmi. Waniai uznāk nelielas bailes no augstuma un kādu mirklīti visi tur pastāvam, lai viņa varētu aprast ar sajūtām. Man kādreiz bija tieši tāpat, kad ķermenis vienkārši sastingst, uzmetās šermuļi, augsti sviedri un kādu laiku vienkārši ir jāpastāv mierā. Bet franču kalnu koru pārgājieni šo ir izārstējuši, ir reizes, kad tas, protams, vēl parādās, bet vairs nav tik traki.

IMG_1663

IMG_1662

IMG_1658

Ejot lejā mākoņi lēnām sāk izklīst un viss lēnām iekrāsojās vakara saulē. Paskatoties atpakaļ uz Mont de Grange tā virsotne arī vairs nav mākonī, bet stalti sniedzās augšā zilajās debesīs. “Sasodīts!” – nodomājam. Tā nevarēja būt pirms kādas stundas, ne?!

IMG_1480IMG_1444
Taka turpina vīties lejā mežā un mēs saprotam, ka vairs nav daudz laika līdz saulrietam, tāpēc pieliekam soli. Nevienam nav līdzi lukturīša un ieejot mežā, taka atkal kļūst stāva, puskrēslā kājas ķerās aiz koku saknēm, katrs ik pa laikam klusāk un skaļāk nolamājās sasitot purngalus, pamežģot kājas. Stjuarts pāris reizes veikli pašļūc lejā uz dibena, jo viņa zābaku zolēm vairs nav nekādas saķeres. Vienvārdsakot – klunkurējam lejā.

Bet tas saulriets, mīlīši, atkal bija fantastisks. Šogad rudens Alpos noteikti ir viens no maniem mīļākajiem un ilgi paliks atmiņām ar to košo krāsu sprādzienu, arī saulrietos.

IMG_1484 (2)

Par laimi no meža ārā tiekam tieši ar gaismas pazušanu, pateicoties google maps atrodam, ka līdz mašīnai jāiet apmēram 40 minūtes. Visi ejam un spriežam, cik foršs pārgājiens sanāca, kaut gan daudz ko vai pat neko nevareja redzēt, bet sajūtas gan uz visiem simts. Tāda kārtīga pilna diena un 16 noieti kilometri plusiņā. Nākamreiz, bez miglas.

Tumsā atrodam auto un majupceļā sajūtam nogurumu, bet vēl vairāk izsalkumu. Diemžēļ tā kā ciemā viss ir ciet, tad ideja par tā remdēšanu ārpus mājas uzreiz jāatmet. Būs jāgatavo pašiem. Lūk, jums viena uzskatāma pilsētas priekšrocība – ja slinkums gatavot, tad var iet paēst kaut kur kaut vai pusnaktī, un ja jūtās īpaši slinks, tad pasūtīt ēdienu pat caur aplikāciju. A, mums no “mājās nekā nav” tapa saldēto dārzeņu miso zupa bez sāls, jo sāls arī bija beidzies.

One Comment
  1. Cik jauki lasīt jūsu piedzīvojumus! Jau kādu laiku tā vien iekšēji kaut kas velk uz Franciju, bet pašlaik vēl jāpabeidz vairākas lietas, pirms došanās ilgākā ceļojumā turp. Tādēļ apbrīnoju jūsu blogu un piedzīvoto.
    Kamēr vēl neesmu atgriezies Francijā uz ilgāku laiku, lasu jūsu blogu un citu informāciju par Franciju, malkoju savu mīļo franču vīnu (viens no retajiem, kas tīri asociējas ar manu būšanu Francijā), ko esmu atradis tepat netālu esošajā vynoteka veikalā (http://vynoteka.lv/vrignaud-chablis-1er-cru-075-l) un apceru savu nākotni. Ceru, ka tā būs tikpat piepildīta ar piedzīvojumiem kā jūsējā! (un ar vīnu ar’, protams!).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *