Pirmais darbs Jaunzēlandē

20140616-213941-77981159.jpgJaunzēlandē bijām pavadījuši trīs nedēļas, nokārtojuši visas nepieciešamās lietas, lai varētu legāli strādāt saskaņā ar iegūto Working Holiday vīzu. Paspējuši iepazīt gan Oklendas reģionu un tā mežus, gan arī tikuši 200 km tālāk uz mazo zeltraču pilsētiņu Waihi. Tur dzīvojām tuvāk Waihi pludmalei mazā kalnu ielejā, lielu avokado dārzu ielenkumā. Vairāk par sākumu Jaunzēlandē vari lasīt šajā rakstā.
Pēc nedēļas helpx avokado dārzos, bijām gatavi doties darba meklējumos uz 30 km attālo Mount Maunganui. Mount Maunganui atrodās Bay of Plenty reģionā, kurš slavens ar kivi augļu produkciju, tāpēc cerējām, ka varbūt izdosies atrast darbus šajā industrijā, bet augļu vākšana sākās tikai aprīļa vidū, tāpēc diemžēl februāris tika pasludināts par kluso mēnesi.
Ierodoties pilsētiņā sākumā mēģinājām apjautāties hostelī, vai tur varētu padzīvot apmaiņā pret pāris stundu darbu, bet šo pozīciju bija jau aizņēmuši citi ceļotāji un mums tika pavēstīts, ka tuvākās divas nedēļas viņiem jau nodrošinātas. Nekas cits neatlika, kā doties meklēt kādu kempingu, kur par lētāku samaksu varētu uzsliet savu telti, lai nākamajā dienā nodotos darba meklējumiem. Atradām vietu vietējā Holiday Park, kuru droši vien būtu grūti nosaukt par kempingu – spa, baseins, labiekārtotas atpūtas telpas un virtuve. Maksājām katrs 22 dolārus par nakti, kurus var pielīdzināt 14 eiro. Tā kā lēti tas, protams, nebija, bet darbu atrast vajadzēja un vieglāk to izdarīt atrodoties tuvāk pilsētai.
Jaunzēlandē daudzi hosteļi darbojās kā darbā iekārtošanas aģentūras, kas piedāvā palīdzēt atrast sezonas darbu, ja strādāšanas laikā ceļotājs paliek atiecīgajā hostelī. Lētāk un ērtāk, protams, ir pašam īrēt istabu, tāpēc ieteicams darbu meklēt ar saviem spēkiem, vai arī palikt hostelī, kamēr tiek piedāvātas darba iespējas un tad atrast savu dzīvesvietu un pamest hosteli. Galvenais šādos sezonas darbos ir tikt pie darbadevēju kontaktiem, kas pieejami tieši hosteļiem. Ļoti daudzas svarīgas industrijas Jaunzēlandē turās uz bekpakeriem (somaiņiem) – kivi augļu, avokado, vīna dārzi, ražas novākšana, darbs fermās un pat celtniecība (īpaši pēc lielās 2011. gada Kristčērčas zemestrīces, kura nopostīja pus pilsētu).

Darba atrašana

imageNākamās dienas pavadījām staigājot pa pilsētu ar CV rokās, klīstot iekšā kafejnīcās, bāros, veikalos, būtībā gājām iekšā visur un bez kautrēšanās jautājām vai ir nepieciešami darbinieki. Man izdevās atrast darbu jau otrajā dienā 7 km attālajā Taurangā, kādā ļoti rosīgā kafejnīcā. Tur strādāju kopā ar abiem tās īpašniekiem – Perūnu un Saiju no Kambodžas. Pirmās dienas absolūti pierādīja, ka darbs kafejnīcā/ beķerejā nav nekāda izklaide un ir patiesi ļoti grūts. Tā kā biju vienīgais palīgs, tad darīju pilnīgi visu – apkalpoju klientus, biju viesmīle, palīdzēju gatavot, raudāju griežot sīpolus un mazgāju simtiem trauku dienā. Agnes, klients! Agnes, trauki! Agnes, kafija! Agnes, smūtijs! Agnes, maize! Agnes, ātrāk! Tā nu es tur joņoju katru dienu maratonu, ķerot, grābjot un darot visas lietas vienlaicīgi. Un viņi teica, ka darbs reklāmā esot stresains. Kā tad!

Jāteic, ka ļoti daudz iemācījos un, kad lietas iegāja rutīnā, tad vairs nejutos kā vergs svešā valstī. Tas vienkārši bija veids, kā abi kambodžieši bija raduši strādāt – ātri un ilgi. Viņi paši darbā ieradās ap četriem no rīta, bet mana darba dienas sākās (tikai) astoņos un turpinājās līdz vēlam vakaram ar nieka 15 minūšu pudienas pārtraukumu, un vienu brīvdienu. Traki ne? Bet bija arī daudz laba, piemēram, par mani ļoti rūpējās, vienmēr centās palīdzēt visos iespējamos veidos, un darbā pārsvarā virtuvi piepildīja trakas smieklu vētras, viena otra ķircināšana un jaukas sarunas. Turklāt uzlaboju arī londzēšanas prasmes, jo uz darbu un no darba katru dienu devos ar longbordu, 15 km katru dienu, lielā ātrumā, jo, kurš gan no rīta spēj laicīgi iziet ārā no mājām? Drīz vien kļuvu par vietējo slavenību, visi sveicināja, pastāvīgie klienti kafejnīcā nemitīgi stāstīja, kur mani redzējuši, sauca par trako “skatergirl” (šādos brīžos galvā vienmēr ieskanējās Avril Lavigne “Skaterboy”).
Jānis pāris dienu laikā atrada darbu galdniecībā, ar lieliskiem kolēģiem un normālu astoņu stundu darba dienu. Tomēr puisim, kuram ir gandrīz desmit gadu pieredze galdniecībā un, kurš pieradis radīt mēbeles no sākuma līdz beigām, stāvēt katru dienu pie viena aparāta, nebija visai interesanti. Pietrūka tikšanās ar klientiem, skicēšanas, komunikācijas un prieka par galarezultātu.

Skats no jaunā dzīvokļa

Skats no jaunā dzīvokļa

Grūtāk par darba atrašanu, bija atrast dzīvesvietu. Vairāk kā nedēļu nodzīvojām mazā teltī, katru rītu rakājoties un meklējot drēbes mugursomās, skrienot uz dušas telpām, lai savestu sevi kārtībā jaunai darba dienai, tad uz virtuvi pēc brokastīm un kafijas. Strādājot dzīvošana teltī sagādāja zināmas nērtības. Vēlāk izdevās atrast istabiņu dzīvoklī, kuru īrējām kopā ar diviem puišiem no Anglijas – bārmeni un pavāru. Nesapriecājaties, pavārs visa mēneša laikā nekādu kulinārijas brīnumu tā arī galdā necēla, biežāk gan mājas piepildīja Mcdonalda frī kartupeļu un burgeru smaka. Dzīvoklis piederēja kādai mazliet patrakai kundzei, kuras 55 + gadu novecojušo ķermeni pārsvarā rotāja koši rozā mini kleita, bet rokas nepameta kūpoša cigarete. Pilsētā viņu pazina visi un mums bija pamatotas aizdomas, ka savulaik Dženīve nodarbojusies ar narkotiku tirdzniecību un labu laiku tās palietojusi arī pati. Nudien, kolorīta dāma. Par to, cik traks bija viņas 30 gadīgais dēls, kurš uzvedās, kā 15 gadīgs puišelis, es labāk nemaz nesākšu stāstīt. Par garlaicību dzīvoklī sūdzēties noteikti nevarējām, un to, ka pirms iesperšanās mūsu dzīvoklī, būtu pieklājības pēc vēlams kādreiz arī pieklauvēt, neviens no viņiem nebija dzirdējis.

Busiņa iegāde un darba uzteikšana

image

Bubbles

Mēneša laikā bijām mazliet iekrājuši naudiņu, domas par iespējami drīzo vasaras beigšanos urdīja pamest darbus un doties Ziemeļu salas apskates tūrē. Savās darba vietās nostrādājām tikai pusotru mēnesi un pēdējā nedēļā caur vietējā ebay versiju TradeMe izsolē ieguvām superīgu Toyota 1991.gada busiņu ar iebūvētu gultu mašīnas aizmugurē. Busiņš izmaksāja 1500 dolārus (ap 960 eiro) un līdzi saņēmām visu nepieciešamo – pannas, katlus, traukus, plītiņu, galdu, krēslus un navigāciju. Lai tiktu pie busiņa, mērojām 300 km ar autobusu un tajā pašā dienā arī braucām arī atpakaļ ar savu jauniegūto sabiedroto Bubbles, lai paspētu uz pēdējās darba nedēļas sākumu. Mēs iemīlējām Bubbles un pavadījām pasakainu nākamo pusotru mēnesi ceļojot, guļot ērtākajā gultā, kāda jebkad ir bijusi, ejot pārgājienos, kapjot kalnos, rāpjoties vulkānos un daudz, daudz sērfojot, bet par to pastāstīšu nākamajā rakstā. Baudiet bildes! Brīdinu, jau iepriekš, tur ir daudz ēdiena foto. Nesodiet tik bargi, es sešas dienas nedēļā strādāju kafejnīcā.

17 Comments
  1. Kā ir ar darba atļaujām?Vai bija viegli visu nokārtot? CV sagatavošanai bija kāda jēga- vai tomēr skatās uz tavu seju un kā tu runā?

  2. Baigi labais busiņš.
    Tagad turpmāko ceļojumu ar burbulīti domājat pārvietoties? Man liekas daudz labāk nekā ar telti, vienīgi tas benzīns.
    Ar kādu kameru bildējat?

    Vispār baig interesanti palasīt. Veiksmīgi!

    • No busiņa diemžēl nācās šķirties pirms kāda pusotra mēneša, jo saplīsa motors. Tā kā remonta izmaksas pārsniedza busiņa cenu, nemaz nerunājot, ka tādas naudas mums nemaz nebija, tad nācās to pārdot lūžņos par ļoti smieklīgu cenu. Tālāk stopējām un izmantojām autobusus. Bez mašīnas Jaunzēlandē ir ļoti grūti, jo sabiedrisko transportu ārpus lielajām pilsētām praktiski nav, ir dažas lielās autobusu kompānijas un reisi vienreiz dienā uz populārākajām vietām. Degviela ir lētāka nekā Latvijā. Nav daudz lētāka, bet tomēr.

      Lai cik smieklīgi tas arī nebūtu, bet visas bildes pagaidām top ar piekto aifonu, jo fočikam saplīsa lēca. Tā, lūk, mums iet ar tām tehnoloģijām. :)

  3. Vienmēr interesanti lasīt Tavus ceļojuma aprakstus, Agnese :) Un jūs abi esat kārtējais apliecinājums tam, ka visi sapņi ir īstenojami, tikai gribasspēku un mērķtiecību! Gaidu nākamos stāstus un vēlu jums abiem reibinošu arī turpmāko pasules piedzīvojumu!

    • Paldies, Ilze
      Tiešām prieks dzirdēt un ticu, ka ar mūsu maģiskajām spējām iekluties dažādos piedzīvojumos, stāstu noteikti netrūks. :)

  4. Interesants raksts! Aizraujošs dzīvesveids,noteikti kaut kad nākotnē gribētu izmēģināt kā tas ir.
    Kā tu izlēmi šādi pavadīt savu dzīvi? Ceļo divatā vai bariņā?

    • Ceļoju kopā ar savu draugu, Jāni, kuru visi pārsvarā dēvē par Pēci. Vari palasīt aprakstu “mēs” sadaļā. Šis bija sapnis jau kopš bērnības un vienmēr zināju, ka to piepildīšu. Pagājušā gada sākumā sapratām, ka tas ir jādara tagad, vai arī nesanāks nekad. Oktobraa sākumā pametām Latviju, lai stopētu uz Portugāli un strādātu sērfa skolā.

  5. Vienreizēji!!!To grūto darbu noteikti nav nemaz tik grūti izturēt apzinoties,ka tas nebūs uz ilgu laiku,galvenais noskaņoties:D

    • Pusotrā mēnesī, bet mēs patiešām dzīvojām ļoti taupīgi. Izdevīgais faktors bija darbs kafejnīcā, kas nodrošināja arī ietaupīšanu uz pārtikas izmaksām, katru dienu nesu mājās nepārdotās lietas. Strādājot par minimālo algu nedēļā var nopelnīt 500 – 600 nzd, tas atkarīgs no stundu skaita. Istabas īrēšana pārim ir no 200 – 250 nzd nedēļā. Tā kā ietaupīt un iekrāt ir iespējams. Tāds šobrīd ir plāns Vanakai, lai varam iekrāt mazliet turpmākajam ceļam un atdot parādu Holandes Helēnai, kura mums nopirka biļetes uz Jaunzēlandi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *