Sākums Jaunzēlandē

20140515-132535.jpgUz Jaunzēlandi no Amsterdamas izlidojām tieši 31. decembra rītā un Jauno gadu sagaidījām kaut kur virs Atlantijas okeāna. Lidojums kopā aizņēma 35 stundas, 10 stundas nācās gaidīt pārsēšanos Singapūrā. Tur, lai nesajuktu prātā, izmantojām iespēju doties bezmaksas 2 stundu Singapūras apskatē, bet izejot ārā no lidostas to gandrīz vai nožēlojām – nenormāls karstums, tveice un plaušas brēc pēc skābekļa. Singapūra ir skumjākā pilsēta, kādu jebkad esmu redzējusi. Viens otram blakus slejās milzīgi debesskrāpji, banku ēkas un iepirkšanās centri. Betons un stikls. Nomācoši. Ticu, ka arī tur varētu atrast, ko interesantu apskatīt, bet, manuprāt,  pilsētai trūkst dvēseles.

Oklendā nosēžamies 2. janvāra pusdienlaikā. Lai tiktu ielaisti valstī ar savu iegūto Working Holiday vīzu, ir jāaizpilda iebraukšanas kartes ar personīgo informāciju, veselības stāvokli un kāda Jaunzēlandē esoša cilvēka kontaktinformāciju. Teorētiski katram jābūt arī 4200 NZD naudas līdzekļiem, kas sākumā nodrošinātu uzturēšanos valstī. Lieki teikt, mums nebija un neviens arī neprasīja. Pirms braucām daudz pētīju citu pieredzi internetā un nevienam nekad nav prasīts, tāpēc riskējām. Galvenais esot izskatīties pēc pārlaimīga tūrista ar lielu mugursomu, smaidīt, sagatavot vīzu un nekādā gadījumā neievest neko ēdamu, nekad. Pārtika un mazākais smilšu graudiņš uz skriešanas vai pārgājienu apaviem var radīt lielas problēmas, iespējams, ka nāktos no tiem arī atvadīties. Jaunzēlandieši ir ļoti strikti pret slimību un insektu ievešanu valstī. Mums tikai pajautāja, vai kādus no apaviem pēdējā mēneša laikā esam izmantojuši mežā, saņēmuši noraidošu atbildi, tos nepārbaudīja. Nosmīnēja par longbordiem un ielaida valstī novēlot lielisku gadu.

 

Esi sveicināta Jaunzēlande!

20140515-132904.jpgPirmās dienas bijām sarunājuši palikt pie jaunzēlandiešu meitenes Rozas, kuru iepazinām Portugālē, viņa tieši pirms mēneša bija atgriezusies no sava 4 gadu ceļojuma pa Eiropu un Angliju. Problēmas sākas tad, kad mēģinājām viņu sazvanīt. Īsziņas neaiziet, sazvanīt nevar, uz facebook ziņām arī neatbild. Ar autobusu aizbraucam līdz Oklendas centram un nevaram saprast, ko darīt, ar lielajām somām un dēļiem daudz staigāt negribējās, arī jetlag un negulēšana lika par sevi manīt. Visu 35 h laikā pagulējām labi, ja četras stundas, arī iepriekšējā naktī pirms lidojuma bijām gulējuši tikai divas. Nopērkam lielas kafijas, atrodam parku, nometam somas zālītē un nokrītam arī paši. Arā ap +30, bet šis karstums ir patīkams, nav smacējošs, pēc brīža abi uz kādām divām stundām turpat iemiegam.

Pamostāmies un spriežam, ka mēs vienkārši nemākam kaut kur aizbraukt bez starpgadījumiem, vienmēr uzrodās kādi piedzīvojumi. Tuvojās vakars un joprojām nav nekādu ziņu, ejam meklēt piekļuvi internetam, kas Jaunzēlandē reizēm var būt izaicinājums. Izdodās atrast, apskatāmies pieejamos hosteļus un nolemjam, ka, ja vēl pēc kāda laika nesaņemsim atbildi, iesim uz hosteli.

Protams, hostelī ar lielu maldīšanos ierodāmies pēc devieņiem vakarā. Mums tiek piešķirta atsevišķa istabiņa, ieraugot gultu es no svētlaimes gandrīz nokrītu. Pirmais jaunzēlandiešu alus, gulta, ciešs miegs un ziņa no mūsu draudzenes par sajauktiem datumiem, izslēgtu telefonu, atrašanos kaut kur 200 km attālumā un solīšanos nākamajā dienā mums atbraukt pakaļ.

Nākamajā rītā mantas palūdzam uzglabāt hostelī un dodamies pastaigā pa pilsētu. Secinām, ka tā ir daudz mazāka nekā bijām iedomājušies, Oklenda ir izpletusies ar daudziem maziem ciematiem, kuriem katram ir savs mazais centrs, tāpēc pašas lielpilsētas centrs nav liels un ātri vien sākās privātmāju plašumi.
Iegādājamies Jaunzēlandes telefona numuru un pastā piesakāmies IRD numuram, kas nepieciešams, lai varētu legāli strādāt un maksāt nodokļus.

Nākamās pāris dienas pavadām nekurienē pie jau pieminētās meitenes, kura Bethells pludmalē pieskata draudzenes māju, kamēr viņa devusies ceļojumā. Ja kāds vēl atcerās filmu “Ksena: karotāju princese”, tad varu pieminēt, ka seriāls uzņemts tieši Bethells pludmalē. Pirmo reizi liekam basās pēdas uz melnajām, vulkāniskajām smiltīm, dienā tās kļūst tika karstas, ka pēdas deg un bez apaviem pa pludmali nav iespējams pastaigāt. Aizejot uz pludmali ar sērfa dēļiem, saprotam, kāpēc daudzi jaunzēlandieši no Rietumkrasta nemāk sērfot. Viļņi ir nekārtīgi, masīvi un atpakaļ velkošā straume ir tik spēcīga, ka rietumkrasts paņem daudzu nezinātāju (īpaši tūristu) dzīvības. Ik pa laikam tur kādam izdodās pasērfot kopā ar delfīniem vai haizivīm (es laikam dotu priekšroku delfīniem). Rietumkrasts ir mežonīgs, ar mainīgiem laikapstākļiem, augstām klintīm, vientuļām pludmalēm un bieziem lietusmežiem. Telefona zonu var pat necensties meklēt.

Vasaras sezonā Bethells pludmalē katru piektdienu pie mazas kafejnīcas, kas strādā tikai piektdienās un sestdienās, notiek koncerti, kurus apmeklē tikai zinātāji. Regejs, džezs, blūzs. Katru nedēļu kaut kas cits. Kāda ir iespēja tur satikt kādu pazīstamo? Esam koncertā, pie mums pienāk klāt pāris un nosauc mūsu vārdus. Izrādās, ka esam viņiem rakstījuši caur Couchsurfing ziņu palikšanai Oklendā, bet nepamanījuši, ka tā ir apstiprināta. Tajā vakarā viņi abi sēdējuši un sprieduši, kas gan noticis ar abiem latviešiem, kuri kaut kad šajās dienās ielido Jaunzēlandē, un tieši tajā brīdī abi esam pagājuši garām. Pēc kāda laika Niks un Gerda pienāk mums klāt un jautā, vai gadījumā neesam tie paši latvieši. Gerda sāk runāt latviski un mums abiem paliek mutes vaļā. Kā? Skatos uz Gerdu un nespēju saprast, kāpēc viņa šķiet tik pazīstama. Vēl pēc pāris minūšu smadzeņu rievu piepūlēšanas, galvā pazib atmiņas par Depo, RAV, Valmieru un vēl dažādiem koncertiem. Pirms apmēram 9 gadiem abas ar Gerdu regulāri apmeklējām vienus un tos pašus koncertus, dēvējām viena otru par festivālu draudzenēm, bet kopš tiem laikiem nebijām redzējušās. Viss turpinās ar meiteņu klasiskajiem apskāvieniem un spiedzieniem, kamēr mūsu visi draugi paliek pilnīgā nesaprašanā. Nu, kā tā var notikt!

Tālākās trīs nedēļas bijām noorganizējuši ar Helpx palīdzību, katru nedēļu citā vietā. Par Helpx plašāks raksts ir šeit – kā apceļot pasauli bez naudas.

Pirmās divas vietas bija salīdzinoši netālu viena no otras un tuvu Waitakere Nacionālajam parkam un pārgājienu takām. Pirmajā vietā varējām droši izmantot velosipēdus un mašīnu. Redzējām savus pirmos lielos ūdenskritumus, pirmo reizi devāmies velo pārbraucienā pa stāviem kalniem. Lūsija, pie kuras palikām, palīdzēja mums atvērt bankas kontus, to izveidei nepieciešams adreses apstiprinājums, tāpēc viņa piedāvāja galvot, ka kādu laiku dzīvojam pie viņas.

Otrā Helpx vieta abiem kļuva ļoti mīļa. Ciemojāmies pie Khadijas, bijušās šefpavāres, kura sešus gadus rūpējusies par jau pieminētās Karotāju princeses filmēšanas grupas garšas kārpiņām. Savulaik Khadija pavadījusi sešus gadus ceļojot pa pasauli, viena pati izbraukājusi Āziju un Āfriku, dzīvojusi Anglijā. Khadija nesen nosvinēja savu 62. dzimšanas dienu ar vairāk kā 80 viesiem mazajā dārzā un 3 grupām uz terases. Lielā mīlestība pret mākslu aizvedusi līdz savai mākslas galerijai, kuras darbu gan pārtraukusi pirms gada. Pie Khadijas restaurējām un krāsojām mēbeles, katru dienu tikām lutināti ar sāļajiem, veģitārajiem mafiniem un ļoti garšīgiem ēdieniem. Viņa bija strikta ar darba stundām, ar to es vēlos teikt, ka nekad neļāva strādāt ilgāk, pat, ja savā pedantismā vēlējāmies pabeigt iesāktos darbus. Katru dienu pazudām lietus mežos, devāmies vienas dienas pārgājienos. Jaunzēlandieši savus mežus dēvē par bush (krūmiem), bet mums tik un tā tie bija džungļi ar dažāda veida palmām, milzīgiem kauri kokiem, ūdenskritumiem, kalniem un nedzirdētiem putniem. Piemājas koku bija iemīļojis Tui, kura dziesma atgādina koka vēja zvanu skaņas.

 

Divu dienu pārgājiens pa kalnaino Hillary trail

20140515-133354.jpgPēc nedēļas atstājām pie Khadijas mantas, un devāmies noiet vienu no grūtākajiem pārgājieniem Ziemeļu salā – Hillary trail jeb Hillarija 70 km garo pārgājienu cauri mežiem, pāri neskaitāmiem, stāviem kalniem, klintīm un tukšām pludmalēm. Edvards Hillarijs bija pirmais, kuram izdevās uzkāpt Everestā.

Maršruts paredzēts četrām dienām, bet mēs izspriedām, ka iesim tikai divas. Kas tad tur ir noiet 35 km dienā? Pirmajā rītā aizbraucam uz Arataki informācijas centru, no kurienes sākās maršruts, bet info darbinieks atteicās ticēt, ka spēsim noiet divās dienās, kļuva rupjšs, vīpsnāja, ka viņiem būšot jābrauc mūs glābt, jo nākamajā dienā iespējama neliela vētra un lietus. Pavadījām krietnu laiku strīdoties, bet beigās tomēr tikām pie kartes. Sākot pārgājienu abi esam uzvilkušies. Līdz rezervētajam kempingam jānoiet 35 km, bet esam krietnu pazaudējuši laiku info centrā un sākam iet tikai plkst. 10:30. Taka ved augšā un lejā, arvien tālāk iekšā mežos un nost no civilizācijas. Sākums šķiet viegls, spēka daudz, ejam neapstājoties līdz četriem pēcpusdienā, jo galvā muļķīgs mērķis, pusdienas ieturēt pie okeāna, sēžot uz klinšu augšas un skaitot tālumā esošās salas. Noejot kartē paredzēto pirmās dienas maršrutu spriežam, ka kaut kā pārāk viegli, tajā brīdī uzprasoties uz problēmām. Paejam garām pirmajam kempingam, pār akmeņiem šķērsojam upi un priekšā ieraugām kalnu, kur augšā ved šaura, ļoti stāva taka pāri koku saknēm, aiz kurām ik pa laikam ķerās kājas, saule nesaudzīgi karsē un tiekot līdz augšai apsolāmies par Hillariju vairs nesmīkņāt. Grūtākais, ka katrs kalns, kuru šķērsojam, jāpārvar no pašas apakšas, jātiek līdz augšai, tad atkal pa slīpu, slidenu taku jārāpjas līdz lejai, un tā visu turpmāko ceļu. Ja jūs zinātu, cik tas bija forši.

Pēc pusdienām iepazīstamies ar dieviem krievu puišiem un lejā no kalna ceļu mērojam kopā. Abi ar nelieliem pārtraukumiem Jaunzēlandē dzīvo jau 6 gadus. Mazliet aizkavējamies dzerot tēju un apmainoties ar kontakinformāciju. Viens no puišiem ir mācījies ķīniešu medicīnu un daudz zina par vietējo augu izmantošanu pārtikā, tāpēc baudītā tēja ir no kāda koka lapām (piedodiet, bet nosaukumu diemžēl neatceros). Mums ar Pēci priekšā vēl ir apmēram 7 km līdz kempingam, tāpēc nākas atvadīties un doties tālāk. Drīz debesis sāk krēslot un pēdējie kilometri lejā no kalnu pārejas tiek mēroti puskrēslā. Kempings atrodās lietusmežu ieskautā kalnu ielejā, blakus kempingam tek maza upīte, kurā Jānis, mazgājot zobus, sastopās ar lielu zuti.

No rīta mostāmies ar lietus skaņām, viss apkārt ir mitrs un arī mūsu kedas ātri vien kļūst pilnīgi slapjas. Labs iemesls, lai kādreiz tiktu pie kārtīgiem pārgājienu apaviem. Sākumā ceļš ved pa pludmali un kājas no smiltīm kļūst melnas. Lietus nepamet visu turpmāko dienu, bet ejot pa mežu, to praktiski nevar just. Nekas nespēj traucēt sajūsmu par pārgājienu un neaprakstāmi skaisto dabu, klintīm un lejā bangojošo okeānu. Dienas vidū mazliet nomaldāmies un pāris kilometrus aizejam nepareizā virzienā, pūles kāpjot kalnā izrādās bija veltīgas, tāpēc nākas griezties atpakaļ. Pēdējie 20 kilometros ir ne tikai jāmēro ceļš augšā un lejā pa kalniem, bet jāšķērso neskaitāmas upes. Par laimi lietus nav tik liels, lai tās pārplūstu, kas parasti notiekot šādos laikapstākļos. Mums kārtējo reizi veicās. Pārgājienu finišējam jau pieminētajā Bethells pludmalē pie Wainamu ezera, kuru ieskauj lielas vulkānisko smilšu kāpas. Beigās pārgājienu veicām tikai pusotrā dienā un finišējām pirms plkst. 17:00. Visu dienu bijam gājuši bez atpūtas un apsēžoties uz laipas kājās sajutām nenormālu nogurumu. Knapi piespiedām sevi vēl mērot pēdējos kilometrus līdz ceļam un ātri nostopējām mašīnu atpakaļ līdz Khadijas mājai. Brīdī, kad atvērām mājas durvis, sākās nenormāls negaiss, pērkons un lietus. Kārtējā veiksme!

Avokado dārzi un zelta raktuves

Waihi raktuves

Waihi raktuves

Nākamajā dienā braucām uz Waihi, zeltraču pilsētu, kur palīdzējām darbos avokado dārzos. Zāģējām koku zarus, lai saule tiktu klāt augļiem un nākamajā sezonā būtu laba raža, daudz mācījāmies un izbaudījām gatavu avokado augļu garšu. Dārzi piederēja kādai ļoti jaukai ģimenei. Kopā viņiem dārzos ir ap 1500 avokado koku un katrs prasa lielas rūpes.

Netālu atradās Karangahake Gorge pārgājienu takas, kuras ved cauri senām zelta raktuvēm augstu kalnos. Fantastiski braucieni ar kalnu velosipēdiem, kuriem ik pa laikam mēdza pazust bremzes, kas, protams, visu pasākuma padarīja vēl ekstrēmāku. Savukārt kādu dienu piedzīvojām vēl asākas sajūtas, kad devāmies pāris stundu pastaigā pa kalniem nepaziņojot nevienam par savu mērķi. Nolasot tikai mazliet nepareizi karti un nogriežoties uz nepareizās takas, kāpām ar vien augstāk kalnos un dziļāk mežos, šķērsojot vienu smaili pēc otras, un laužoties pa tik aizaugušu taku, ka zāle un krūmi sniedzās pāri mūsu galvām. Lasījām, ka tā varētu būt mazliet aizaugusi, bet, kad pēc trīs stundu gājiena beidzot ieraudzījām kādas zīmes, tās nekādi nevarēja attiecināt uz mūsu karti. Bijām apmaldījušies, līdzi  mugursomās paņemtas tikai divas ūdens pudeles, mans telefons mistiksu iemeslu dēļ paspējis izslēgties, līdzi nav paņēmušās arī jakas. Ieraudzījām zīmi uz kalnos esošu namiņu, kas paredzēts vairāku dienu pārgājieniem. Tur sastopam vienu itāli, kurš mums palīdz noskaidrot, kur esam un, kur esam kļūdījušies. Cita ceļa lejā nav un līdz saulrietam palikusi tikai pusotra stunda. Ir izvēle riskēt un kāpt lejā, ar iespēju palikt kaut kur pusceļā tumsā, vai palikt namiņā un visticamāk naktī pārsalt līdz vājprātam. Pēc pāris minūšu spriedelēšanas nolemjam lejā skriet, jo tas ir vienīgais veids, kā attālumu varētu pievarēt. Atvadāmies no apmulsušā itāļa, kurš 4 dienās nav saticis nevienu cilvēku un tagad tiek aplaimots ar divu traku latviešu kompāniju. Skrienam, rāpjamies, klūpam, asā zāle un krūmi šķeļ kājas, galvenais ir tikt ārā no aizaugušās takas, kuru apzīmē tikai mazi oranži trīstūrīši, tie paši ik pa laikam pazūd no redzes loka. Dažās vietās jāizmanto klintīs iecirstās ķēdes, lai tiktu lejā no klintīm. Pus stundā tiekam atpakaļ uz normālākas meža takas un nesamies vēl ātrāk, lecot pāri maziem strautiem, slīdot pa dubļiem, kas radušies no pāris dienu lietavām. Bērnībā sapņoju būt par amazoni, un tobrīt tur skrienot cauri lietusmežu patiesi tāda arī sajutos. Kad tikām līdz mašīnai, bija jau tumšs, bet sajūsmu par piedzīvojumu ir grūti aprakstīt vārdos. Tādas emocijas un azarts!

 

Pēc Waihi avokado dārziem devāmies uz Mount Maunganui darbu meklējumos, bet par to vairāk nākamreiz.

4 Comments
  1. Ļoti noderīga un patīkami uzrakstīta informācija.
    Ar kuru kompāniju lidojāt no Singapūras un Oklendu? Vai ir kāda (lētā gala) kompānija ieteicama kas lido no tur “blakus esošajām” valstīm uz Oklendu? Paldies

  2. Ļoti forši lasīt Jūsu ceļojuma aprakstus un novēlu, lai Jums arī turpmāk labi veicas un viss izdodas. Vienīgais, kas dažreiz liekas pēkšņi satriec, ir īpatnēji komentāri, kas raisa neizpratni. Piemēram:
    “Secinām, ka tā ir daudz mazāka nekā bijām iedomājušies, Oklenda ir izpletusies ar daudziem maziem ciematiem, kuriem katram ir savs mazais centrs, tāpēc pašas lielpilsētas centrs nav liels un ātri vien sākās privātmāju plašumi. Nav sajūtas, ka atrastos vienā no pasaules lielākajām pilsētām. ”
    Pats, protams, nekad neesmu bijis Jaunzēlandē, bet vismaz Wikipedia.org vēsta, ka Auckland dzīvo 1,5 milj. iedzīvotāju, kas, laikam, nebūs ne tuvu viena no lielākajām pilsētām pasaulē.

    Jebkurā gadījumā, lai veicas!

    • Paldies, Krišs, par komentāru un labojumu. Šķita, ka to biju jau izlabojusi, jo no tiesas nav Oklenda viena no lielākajām pasaules pilsētām. Tikai no Jaunzēlandes.
      Vai ir vēl kāds komentārs, kas Tevi pēkšņi satrieca? Minēji, ka tas notiekot “dažreiz”. Droši raksti. :)
      Vēlreiz paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *