Stopēšana uz Portugāli

startsIr 4. oktobra rīts, somas sakravātas, longbordi piesieti somu aizmugurē, biļetes autobusam uz Berlīni nopirktas tikai iepriekšējā vakarā uz pulkst. 10:30. Viss mierīgi, dzeram kafiju. Pēkšņi malkotā kafija iesprūst kaklā. EVAK! Mēs tak aizmirsām nokārtot EVAK (Eiropas veselības apdrošināšanas karti), kas dod tiesības, ceļojot pa Eiropas Savienības valstīm, “saņemt valsts apmaksātu neatliekamo un nepieciešamo veselības aprūpi tādā pašā apjomā, kāda tā ir nodrošināta attiecīgās valsts iedzīvotājiem”. Mēs taču braucam mācīties sērfot un okeānā viss var gadīties, smagi dabūsim pa galvu ar sērfa dēli un ko tad? Ātri jožam uz Cēsu ielu pakaļ EVAK, kuru var saņemt pāris minūšu laikā, tas mums veiksmīgi izdodās un varam atkal mazliet atslābt. Pa ceļam uz autoostu vēl Coffee Inn paķert pēdējo kafiju Rīgā.
Plāns sekojošs – braucam uz Berlīni, no turienes sākam stopēt uz Portugāli līdz kurai jāmēro mazliet vairak kā 3200 km. Super, izklausās baigi vienkārši, vienīgais, kas satrauc ir Spānija, jo tā ir stopētāju elle – cilvēki neņem, stopētājiem nācies pat dienām nīkt uz ceļiem vai degvielas uzpildes stacijās. To pirms pāris gadiem izbaudījām uz savas ādas un, ziniet, bija traki. Palikām uz ceļiem un kalnos, kuros sasodīti nosalām, jo naktī pat vasaras laikā temperatūra nokrita zem 0 grādiem. Šoreiz jāšķēršo Pireneji un cauri Spānijai 1000 km. Aiziet, riskējam.
LukiSākums ar Eirolines Lux uz Viļņu, viss forši un paspējam vēl salikt visos soctīlos atvadu bildes, jo autobusā līdz Lietuvas robežai darbojās wi-fi, pēc tam kaut kur pazuda, vismaz palika kafija par brīvu. Viļņā jāpārsēžās Simple Express un ar to talāk līdz pašai Berlīnei, ir ļoti lēns wi-fi, kura darbība un gaidīšana mazliet kavē laiku autobusā. Berlīnē ierodamies 6:40 no rīta un nevarētu teikt, ka izdevies pagulēt. Esam apskatījušies HitchWiki labāko veidu, kā tikt ārā no Berlīnes un, kur sākt stopēt, bet no sākuma cenšamies saprast, kurā autoostā īsti esam, izradās jabrauc tikai divas pieturas ar metro, mazs pārgājiens pa meža taku un esam lielā benzīntankā. Nepaiet ne 2 minūtes, kā sākām stopēt, kad apstājas vācietis Luki, kurš agrā rīta stundā brauc uz Leipcigu, lai palīdzētu meitai pārvākties atpakaļ uz Berlīni. Luki ir ļoti jautrs, ar lielisku angļu valodu un daudz zina par vēsturiskiem faktiem, apskates vietām, jo reiz strādājis par gidu. Tiekam izlaisti netālu no Leipcigas lielā benzīntankā. Stopējot cauri Eiropai nekādā gadījumā nedrīkst iebraukt pilsētās vai nobraukt nost no autobāņiem, pēc tam ir nežēlīgi grūti tikt ārā no pilsētām un ciemiem.
Izkāpjam ārā no mašīnas un ieraugam vēl divus stopētājus (jes, vismaz vel kāds stopē nesezonā un aukstumā). Tā iepazīstamies ar Jānis no Berlīnes, kura vecāki reiz uz turieni pārcēlušies no Latvijas, diemžēl pats Jānis ne vārda neprot latviski, bet vismaz ir pabijis Latvijā.
FranceNākamais mūs paņem vācietis, kurš nodarbojas ar dažādu lietu tirdzniecību amazon.com un katru rudeni uz 6 mēnešiem aizlaižas no Vācijas uz savu māju Taizemē (laikam biznesiņš iet labi). Patīk tehno un esot piedalījies žanra attīstības pirmsākumos, kā arī Love Parade organizēšanā. Nobaucam ap 300 km līdz Nurnbergai. Tālāko braucienu varētu nosaukt par “400 km smieklu ar ātrumu 220 km/h”. Kopā ar diviem puišiem no Polijas, kuri devās cauri visai Vācijai uz darba pārrunām Freibergā. Ātrums aizrauj, lietus līst, ik pa laikam akvaplanējam. Visa ceļa garumā nenormāli smiekli, puišiem nav īpaši labas angļu valodas zināšanas, bet tas netraucē saprasties. Sākumā vēl plāno pēc pārrunām braukt atpakaļ uz Poliju, jo draugi rīkojot lielu ballīti, bet vēlāk, sazvanoties ar priekšnieku, saprot, ka pārrunas būs tikai no rīta. Ballīte atkrīt. Izrādās, viens no viņiem jau ilgāku laiku Freibergā strādā par galdnieku, bet tāpat katru nedēļas nogali brauc uz mājām Polijā. Atvadoties viens puiši iedod e-pasta adresi, lai aizsūtam bildes no Portugāles, apsolu, ka tā izdarīsim un vēlāk solījums tiks izpildīts. Nakti pavadām benzīntankā, līdz Francijai 100 km, sākumā vēl mēģinājām tikt tālāk, bet vēlais sestdienas vakars un lietus nepalīdzēja. Veiksmīgi izdevies pievarēt ap 800 km. Kāda sieviete no Laosas brauc pie savas māsas uz Dižonu, bet viņai diemžēl mašīnā nav vietas un par to viņa nāca pie mums atvainoties kādas reizes trīs. Centāmies mierināt, ka viss kārtībā un ar mums viss būs labi. Kamēr citiem vienalga, kāds nevar pārdzīvot, ka nespēj palīdzēt.
lietus VacijaTeltij atrodam samērā jauku vietu (cik nu lukturīši spēj parādīt) aiz benzīntanka un lieliem kokiem. Kājas slapjas un naktī lietus piepilda arī pašu telti. Priecājamies, ka vismaz matracīši palika puslīdz sausi. Viss kārtībā. No rīta uzfrišinām sevi benzīntanka tualetē un tā kā tuvojamies Francijai, nolemju, ka eleganti jāuzkrāso lūpas. Savelkam lietus jaku kapuces ciešāk un dodamies atpakaļ lietū, bet pat nepaspējam vēl somas nolikt zemē, kā viens francūzis paspēj apstāties un aicina braukt līdzi. Divreiz nav jāsaka – somas, dēļi un paši ātri mašīnā iekšā. Ka es jums saku, uzkrāsotās lūpas nesa veiksmi. Izrādās, ka brauc cauri visai Francijai uz Tulūzu (ap 1000 km). Francūzis pēc profesijas sporta fizioterapeits un pats ar visu ģimeni arī ir ļoti sportisks – slēpo, brauc ar mtb, laivo, kāpj kalnos. Patīkamākais un pārsteidzošākais – viņš spēja samērā labi runāt angliski. Francijā bieži tā negadās. Ceļā paiet praktiski visa diena un Tuluzā viņš speciāli mūs izved otrpus pilsētai, lai vieglāk tikt tālāk. Benzīntankā ierodamies jau tumsā, bet pamēģinām izmantot savu veiksmes dienu un pastopēt zem kādas laternas ar zīmi Barselona. Lai izkustētos no lielās sēdēšanas, uz maiņām izmetam apļus ar longbordiem. Tukšums, brauc tikai “fūres” uz kurām cerības neliekam, jo tajās nevar uzņemt divus pasažierus, bet pēc kādas pus stundas negaidīti apstājas tieši tālbraucējs un, lai gan nebrauc līdz pašai Barselonai, tomēr vēl par 180 km tuvāk tiekam un izkāpjam ārā Perpiņānā, pavisam netālu no Spānijas robežas. Ir pusnakts, mēs sajūtam siltumu, kas beidzot ir nomainījis Eiropas rudeni. Benzīntankā padzeram ļoti gardu kafiju, atrodam wi-fi, nosūtām ziņas, ka ar mums viss kārtībā un dodamies tumsā meklēt, kur celt telti. Izrādās apkārt ir ļoti plaša stāvvieta, staigājam meklējot labu vietu un beigās uzrāpjamies tādā kā puskalniņā, kas ir nosēts ar akmeņiem, maksimāli nometam tos malā un uzceļam telti. Nogurums dara savu, nav ne mazākās vēlmes iet un meklēt ērtāku vietu.
Akmeņi laikam diži netraucēja, jo no rīta secinām, ka esam aizgulējušies. Izlienam ārā un pretī mums paverās skats uz tālumā esošo Vidusjūru, ārā spoža saule un apkārt tikai krūmi, sausa zeme un akmeņi. Daba sāk atgādināt Spāniju.
Sakopjam sevi un turpinām stopēt ar Barselonas zīmi, pēc brīža apstājas jauns pāris no Pakistānas. Puisis šobrīd strādā Āfrikā par naftas inženieri, bet ar uzstādījumu, ka firma ļauj viņam visu laiku strādāt kādā citā valstī, jo viņa kaislība ir ceļošana. 2 mēnešus strādā un nākamo mēnesi pavada ceļojot kopā ar savu sievu, kura katru reizi lido pie viņa ciemos uz citu vietu. Meitene šobrīd studē ģeoloģiju doktorantūrā. Ļoti jauki, sirsnīgi un atvērti cilvēki, daudz ceļojuši un plāno nākotnē pārcelties uz Franciju.
BarselonaTiekam līdz Barselonai un tur, kā jau paredzējām, ceļš apstājās. Ir dienas vidus un saule spēcīgi karsē, pastāvam kādu stundu ar zīmi Valensija, apstājas spāniski runājošs, pavecāks vīrietis. Ar savām minimālajām valodas zināšanām sarunājam, ka aizvedīs uz tālāku benzīntanku vairāk ārpus pilsētas. Mazajā, jau piekrāmētajā mašīnā mistiski sastūķejam savas mantas un braucam. Spānim vēl ātri kaut kur kaut kas jāiebrauc un jānobildē, nogriežamies no šosejas un sākam arvien tālāk braukt iekšā rūpniecības zonā, navigācija precīzi neuzrāda adresi, tāpēc viņš riņķo no viena ceļa uz otru, prasa cilvēkiem, bet neviens nezina, kur atrodas nepieciešamais numurs. Tā braukājam kādu stundu. Nodomāju: “Vļipļi!” Piestājam pie maza bāra, spānis vēlas izmaksāt alu, iztiekam ar ledus aukstu kolu, bet viņš gan pats paķer un žigli iztukšo vienu kausu. Braucam atkal meklēt un beigās ļoti stāva ceļa galā viņš atrod savu meklēto, vēl nepabeigto ēku kompleksu, paķer fotoaparātu, izlec ārā no mašīnas un iet pie vārtiem, kuri izrādās aizslēgti. Pāris reizes tos parausta, bet tāpat tie vaļā nedomā vērties. Seko ātra, temperamentīga telefonsaruna, un jau pēc mirkļa večuks rāpjas pāri sētai, pāris neveiklas kustības un viņš tiek otrā pusē. Mēs skatāmies ar atvērtām mutēm. Saglabājam mieru, spānis tikmēr izstaigā, pabildē konstrukcijas un ir gatavs mērot ceļu tālāk. Par laimi pēc šīs pāris stundu ekskursijas vinš mūs patiešām aizved uz nākamo benzīntanku, bet mūsu dārgais laiks ir pazaudēts un jūtam, ka šis mums patiešām atspēlēsies. Ir pēc četriem pēcpusdienā, un vēl septiņos nekur neesam pat pakustējušies, tā aizrit arī visas pārējās vakara stundas – bezcerīgi rādot zīmi Valensija un stutējot dibenus pret ceļa apmali. Sagaidām nakti un ejam meklēt telts vietu, apkārt tikai klintis, bet atrodam izeju no benzīntanka un mazu ceļu ar lieliem brikšņiem tā malās, paejot kādu gabalu nostāk, arī vietu teltij. Buenas noches, amigos!
KedziaCeļamies jau sešos no rīta, lai iespējams noķertu kādu agru tālbraucēju, ja palaimējas. Vēl nepamodušies sakrāmējam mantas, aizejam atpakaļ uz izbraukšanas vietu, ceram, ka veiksme pie mums atgriezīsies un atlikušos 1000 km kaut kā pievarēsim. Pēc kādas pusotras stundas, pienāk poļu tālbraucējs un piedāvā kafiju, pamanījis mūs jau vakar un jautā, kur dodamies. Stāstam, ka uz Portugāli, bet būtu priecīgi vismaz tikt tuvāk tās robežai, lai pēc tam varbūt turpinātu ar autobusu. Viņš, protams, brauc mūsu virzienā, un mēs, ar kafijas krūzēm rokās, sākam taisīt suņu actiņas. Apžēlojas, bet vedīs tikai pusceļu līdz Valensijai, jo pēc tās spāņu policija sāk ļoti intensīvi pārbaudīt mašīnas un vairāki poļi jau esot saņēmuši sodus par vairāk kā viena pasažiera pārvadāšanu. Visa ceļa garumā vienam jāslēpjas aiz pasažiera sēdekļa un aizkariem, jasēž uz mazas, ļoti neērtas maliņas, bet nekam vairs nav nozīme, jo beidzot braucam uz priekšu! Labajā pusē visu ceļu ir Pireneju kalnu grēdas, kreisajā sākumā vēl mirdz Vidusjūras ūdens, zeme ir neauglīga un akmeņaina, visapkārt ir Spānijas stepes. Vismaz slēpjoties pa savu mazo lodziņu redzu lielos kalnus, kuri vilina doties tur augšā, pazust pārgājienā uz pāris dienām. Braucot ik pa laikam sirds apmet kūleni, jo pamanām spāņu ceļu policijas mašīnas, vai arī patruļas motociklistus, kuri mums ik pa laikam pasteidzās garām. Vienā brīdī pa rāciju dzirdam, ka policisti stādinot visus poļus pēc kārtas un pēc neilga brīža redzam arī vaininiekus, kas vicina zizli, lai stājas malā. Par laimi tas bija domāts priekšā braucošajai mašīnai un mūs palaiž tālāk. Noslaukām nosvīdušās pieres un beidzam grauzt nagus. Tiekam līdz Valensijas lielajai tālbraucēju stavvietai, kura atrodas pilnīgas nekurienes vidū, starp kalniem un stepi. Mums vajadzētu kāpt ārā, bet polis atkal apžēlojas un sola pēc stundas pauzes vest talāk uz Granadu. Šeit beidzot atbrīvojamies no garajām biksēm un uzvelkam šortus, saule dienas vidū ir spēcīga un ārā 8. oktobrī ir 30 grādi. Sveika, vasara!
SevillaLīdz Granadai vienas dienas laikā netiekam, mūsu šoferis Kedzia vairs talāk nedrīkst braukt. Iebraucam mazā benzīntankā, uz kuru aizved zīme, ka tur paredzēta vieta tālbraucēju nakšņošanai. Benzīntanks ir Narvesen kioska lielumā, atkal pilnīga nekuriene, pārdot tikai alu, pāris cepumu pakas, cigaretes un šampūnu. Iekšā apkalpo divi melni vīreļi, kas atgādina lielceļa laupītājus no meksikāņu filmām. Ar mums īpaši nerunā, tikai nopēta. Mēs ar Pēci beidzot izvelkam savu prīmusu un vakariņās pagatavojam garšīgu roltonu. Kedzia uzaicina uz mašīnu, sacienā ar alu un vakars tiek aizvadīts sarunās poļu/krievu/angļu valodās. Šādas dienas patiesi pierāda, ka valoda nav barjera. Naktī izmeklējamies visnomaļāko vietu teltij, un zibenīgi aizmiegam, tikai nakts vidū pamostos no divu vīriešu balsīm, kurus dzirdu staigājam netālu no mums. Kādu brīdi paklausos, bet viss nomierinās un atkal iemiegu. No rīta izrādās, ka ir mēģināts no mašīnas nozagt degvielu, bet šoferis pamodies laicīgi un zagļus aizbiedējis. Par to, vai viņi pa nakti meklēja arī mūs, varu tikai minēt.

Lagos

Pusdienlaikā esam Granadā un no tās nomales cenšamies tikt līdz autoostai, labi, ka sastopam vienu puisi, kurš mūs izved cauri labirintu ielām un iesēdina autobusā, kas ar pārsēšanos nogādā mērķī. No Granadas diezgan ātri tiekam autobusā uz Seviļļu, kurā sanāk palikt pa nakti, jo pēdējam autobusam uz Portugāli visas biļetes izpārdotas. Diži neskumstam, jo Seviļļa ir ļoti skaista pilsēta, esam noilgojušies pēc kārtīgas dušas un traki noguruši. Caur hostelworld.com atrodam lētu un ļoti labu hosteli. Pēc mazgāšanās procedūrām, neļaujam sev iekrist gultā, bet ejam skatīt naksnīgo pilsētu, palutināt sevi ar Starbucks un sangriju. Hostelī iepazināmies ar angļu valodas skolotāju Migelu no Mesikas, apmaināmies ar kontaktinformāciju un tiekam uzaicināti ciemos pie viņa uz Meksiku. Nākamo pus dienu iepazīstam Seviļļu dienas gaismā. Skaista, liela, ar ļoti senu arhitektūru, lielām, masīvām celtnēm, lieliem parkiem, daudz skrienošiem cilvēkiem un velobraucējiem.

Migelu satiekam atkal autoostā, viņš arī izdomājis braukt uz Lagošu (Lagos) un gulšņāt pie okeāna, kamēr būšot tik tumšs kā viņa melnās saulesbrilles. Brauciens ilgst 4 stundas un atkal izdodas nokavēt pēdējo autobusu uz Aljezur, kuram vajadzētu mūs nogādāt sērfa nometnē. Aizsūtam ziņu īpašniekiem, ka nokavēsim vēl vienu dienu un kopā ar Migelu dodamies uz hosteli, kurā viņš jau rezervējis vietu. Hostelis dārgāks, istabiņas sliktākas un mazākas nekā Seviļļā, bet ar lielajām somām daudz negribās staigāt apkārt, tāpēc paliekam. No rīta ņemam longbordus un ripinām uz fantastiskajām Lagos klintīm un zilganzaļo okeānu. Pēdējo reizi redzējāmies tieši pirms gada, jābrauc sasveicināties. Nākamās trīs nedēļas pavadīsim brīvprātīgajā darbā sērfa skolā, viļņos un saulē.

2 Comments

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *