Vanaka un ziemas sākums Jaunzēlandē

20140606-195026-71426628.jpgKamēr top raksti par iepriekšējiem mūsu nedarbiem Jaunzēlandē, gribu pastāstīt par aktuālākiem jaunumiem.

Tie, kas seko līdzi instagram un facebook, droši vien ir pamanījuši, ka esam nonākuši ziemā. Jā, tieši, tā – mums ir ziema, bet jūs sildāties savos gandrīz + 30 grādos un ēdat saldējumu. Tieciet vai nē, bet man neskauž. Vasara bija fantastiska, bet esam tik ļoti sailgojušies pēc ziemas, ka veroties apkārtesošajās sniegotajās virsotnēs, sirds met salto un acīs dzirksteles dejo karstasinīgu tango. Te ir tik skaisti!
Esam nokļuvuši Vanakā (Wanaka), Jaunzēlandes Dienvidu salas pašā viducī, ezeru un kalnu zemē. Vanakas tuvumā atrodās divi lielākie slēpošanas kūrorti un tas, protams, mums snovborda atkarīgajiem, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šeit plānojam pārziemot un pavadīt ne mazāk kā trīs mēnešus. Te ir neskaitāmas pārgājienu un MTB takas, kurās ķert adrenalīnu. Bagātākie tūristi, piemēram, kalnos var doties, nevis sūri grūti stumjot savus velosipēdus, bet gan vienkārši iekāpt helihopterā, kurš viņus uzved augšā, lai pēc tam baudītu fantastiskus nobraucienus lejā. Tas tiek saukts par heli MTB. Labi, liekam mieru bagātajiem un atgriežamies pie reālākiem notikumiem.
Svinīgi paziņoju, ka Jānis jau trešajā dienā pēc ierašanās Vanakā, tika pieņemts darbā vietējā galdniecībā, kas nozīmē, ka šeit patiesi varēsim palikt. Šonedēļ ķēries klāt pirmajiem darbiem un katru dienu nāk mājās priecīgs par jauniem iespaidiem un iespējām atkal strādāt ar īstu koku. Šodien viņš mājās atveda ne tikai svaiga koka smaržu, bet arī divus kalnu velosipēdus, kurus viens no viņa kolēģiem mums vienkārši tā pat vien aizdod lietošanā, kamēr dzīvojam šeit. Tagad esam mobili un brīvi. Es joprojām esmu darba meklējumos, jo šobrīd pilsētā tā sauktā klusā sezona, kad slēpošanas sezona vēl nav sākusies, bet vasaras aktīvais tūrisms ir noslēdzies. Pilsētiņa ir tukša, šeit tikai viens pēc otra ierodās tādi paši bakpekeri kā mēs, klejo ar CV lapelēm rokās, meklējot darbus ziemai. Pārsvarā visur darbiniekus sola sākt pieņemt nākamo divu nedēļu laikā, tāpēc pagaidām atliek tikai gaidīt un turēt acis vaļā, jo varbūt tomēr kaut kur paveicās. Ziņošu jums par savu bezdarbnieku statusa maiņu. Turiet īkšķus!
Esam arī pastāvīgākas mājvietas meklējumos, kur beidzot varētu izpakot mugursomas, salikt lietas skapī un uz kādu brīdi iekārtot mājas. Šķiet, ka ziemā māju sajūta kļūst svarīgāka, straujajam dzīves skrējienam tiek nospiestas bremzes. Lēna izelpa aukstā ziemas rītā, deguna iebužināšana dziļāk šallē, nosalušo pirkstiņu sildīšana pie kamīna, vakara ietīšanās segā ar lielu tējas krūzi vienā rokā un labu grāmatu otrā. Ir lietas, kas nemainās, lai arī, cik tālu no mājām mēs būtu. Ziema ir miers un gurkstošs sniegs zem kājām.
20140606-195553-71753502.jpgVanakā ieradāmies no Blenheim pilsētas. Sākumā 300 km aizstopējām līdz Kraistčērčai (Christchurch). Stopējām ar divām zīmēm – Kristus un baznīca, nezinu, kura nostrādāja labāk, bet mums apstājās puisis, kurš par savu kaislību dzīvē sauc fosīliju meklēšanu. Esot atradis pat dinozaura zobu un milzīgu nenoslīpētu kristālu. Pēdējos 150 km mērojām kopā ar ļoti jaunu vācu ceļotāju, kurš jau pus gadu ceļo ar lielu džipu. Auto viņam ticis aizdots pirmajā darba vietā, kādā fermā. Neslikti priekš bakpekera, ne? Sanākot padārgi, tāpēc parasti ceļojot kopā ar vēl kādiem citiem, dalot degvielas izmaksas.

imageKraistčērčā vienu nakti pavadījām hostelī, lai nākamajā rītā 9:00 sēstos iekšā nakedbus autobusā un pievarētu pārējos 430 km. Sākumā viss jauki – biļetes iegādātas par 20 dolāriem, rīta kafija izdzerta, mūzika ausīs, autobuss raiti ripo uz priekšu, uztaisām vēl papildus 40 minūšu pauzi, jo esam apsteiguši laika grafiku. Vēl pēc kādas pusotras stundas, tiekot līdz pusdienu pārtraukuma vieta, sasniedzam Lake Tekapo, kas izslavēts ar tirkīzzilo, dzidro ūdeni un kalnu masīviem ap to, bet redzam tikai miglu un jūtam nežēlīgu vēju. Kalnos sākusies sniega vētra, tāpēc pus stunda pārvēršas divās stundās. Kalnu pāreja, kas ved uz Vanaku aizvērta 30 cm biezā sniega dēļ. Ziemas riepas neviens šeit nelieto, visi izmanto tikai ķēdes. Gaidām ziņas. Mums tiek piedāvāti divi iespējamie varianti – braukt uz 300 km attālo Dunedin un tad pa citu kalnu pāreju tikt līdz Kvīnstaunai (Queenstown), kur būtu jānakšņo un tikai nākamajā dienā līdz Vanakai. Vai otrs variants palikt pašā Dunedin un tur gaidīt līdz pārejas atvēršanai. Jebkurā gadījumā scenāriju izstrādātu autobusa kompānijas vadība un mums nāktos ar to samierināties. Nebija zināms, vai viņi nodrošinātu naktsmītnes, vai mums pašiem par tām būtu jāmaksā. Laimīgā kārtā ceļš tiek atvērts un braucam tālāk augšā kalnos, uzliktās ķēdes dauzās pret asfaltu, parādās sniegotie kalni un mēs pārlaimē iemūžinām skaistos skatus. Neesam redzējuši sniegu pusotru gadu. Pēkšņi mūsu priekus pārtrauc autobusa apstāšanās, izrādās tam saplīsusi ātrumkārba. Tālāk uz priekšu vairs nekustam, pēc stundas iestāsies tumsa, esam kalnos, telefonam zonas nav, tātad nav iespējas nevienam paziņot par radušos situāciju. Dažiem, kuri brauc uz Kvīnstaunu, paveicās, jo tos uzņem cits autobus, kas taisnā ceļā dodās uz turieni. Pārējiem atliek gaidīt, tā autobusa šoferis apsola piezvanīt mūsu autobusa kompānijai, kad sasniegs vietu, kur atkal ir uztveršanas zona.
Mēs neizturam, izkāpjam ārā, paķeram somas, longbordus un, lai arī garām pabraukušas tikai kādas trīs mašīnas, ejam mēģināt stopēt. Palikuši 70 km un esam solījuši ierasties jaunajā Helpx vietā. Par spīti krēslai, 20 minūtēs nostopējam vīrieti, kurš brauc vajadzīgajā virzienā. Sākumā gan viņš plāno izlaist mūs krustojumā, no kura vēl līdz galamērķim 30 km, bet pēcāk redzot, ka iestājusies tumsa, aizved līdz pašām namdurvīm. Laimīgi tikuši beidzot galā, apsveicam viens otru. Ceļš līdz Vanakai bija neiespējamās misijas cienīgs piedzīvojums.
Pirmo nedēļu dzīvojam Vanakai tuvajā Albert Town ciematā un palīdzam vienā kalnu namiņā. Priekšā jau ir divi franču puiši, kuri arī ieradušies ziemas sezonas darba meklējumos. Tādu meklētāju Vanakā ir daudz un katru dienu ierodās arvien jauni. Dzīvosim, redzēsim un cerams drīzumā izdosies šeit iedzīvoties. Turpinājums par ziemu Vanakā sekos, tikmēr jūs izbaudiet pludmali, ugunskurā ceptās desas un nebeidzamos velo izbraucienus.

15 Comments
  1. Piedzīvojums ir stāsts! Kad būsiet mājās, Latvijā, labprāt nākšu uz Jūsu stāstu vakaru!
    Super, skati aizrauj! Skatoties bildes paliku bez vārdiem. Mēs dzīvojam uz Skaistas planētas. :)

    • Paldies! Nav zināms gan kad un pēc cik ilga laika būsim mājās, bet ideja par stāstu vakaru ir laba. Vēl daudz piedzīvojumu priekšā. :)

  2. Foršs stāsts un bildes! Bijām Jaunzēlandē gada sākumā un tagad tik interesanti salīdzināt vasara vs ziema caur jūsu bildēm. Skaista zeme!

    Lai veicas ar darba meklējumiem! :)

  3. Ak, kādi pazīstami vietu nosaukumi. Tik foršas atmiņas par saviem piedzīvojumiem tur, otrā zemeslodes pusē, pirms vairākiem gadiem!
    Cilvēki NZ ir tik atsaucīgi un laipni…

    • Jā, viņi te ir fantastiski un ļoti izpalīdzīgi. Vai esi kaut kur aprakstījis par saviem piedzīvojumiem te? Būtu interesanti palasīt. Katram pieredze ir dažāda, tāpēc ir interesanti lasīt, īpaši, ja jau esi šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *